autors · dzīve · proza

Māris Bērziņš

IMG_0728

Ļoti sen atpakaļ es Apgāda Mansards mājaslapā iegādājos divas mazas, bet visnotaļ vērtīgas grāmatas, kuras viņi atdeva par smieklīgu naudu (ja nemaldos, abas kopā maksāja tikai 1.40 Ls). Tolaik viņi vēl bez papildus samaksas pasūtītās grāmatas sūtīja uz mājām, tāpēc ātri vien tās saņēmu savā pastkastītē, kurā citkārt neko prātīgu atrast nav iespējams. Cena, kādu viņi bija iztērējuši sūtīšanai, pārsniedza summu, kuru biju samaksājis par šīm savai tolaik vēl tikai topošajai kolekcijai noderīgajām grāmatām. Starp šīm divām maza izmēra grāmatām toreiz nebija Māra Bērziņa Gūtenmorgens, taču šo grāmatu es iekāroju jau no pirmā acu uzmetiena. Tolaik gan vēl nezināju, kas ir Māris Bērziņš vai to, ka viņš ir jau vīrietis labākajos gados. Es iedomājos, ka Māris Bērziņš ir jauns rakstnieks, puišelis vēl. Jā, kā rakstnieks viņš tiešām bija jauns, jo Gūtenmorgens bija tikai viņa otrā grāmata, kas sekoja debijas romānam Ērika Trauma sapnis, kurš savu dienasgaismu ieraudzīja tālajā 2003. gadā.

Un viss tā pa īstam sākās tikai šī gada aprīlī, kad devos uz Gunta Bereļa (kurš man ne visai tīk) grāmatas prezentāciju. Tajā sastapu arī Māri Bērziņu, kuru tobrīd vēl tik ļoti neapjūsmoju, bet tas bija īstais brīdis, lai to sāktu darīt. Es skatījos uz viņu vairāk nekā uz Jautrīti, kura man sēdēja līdzās un izskatījās neatvairāmi labi. Māris Bērziņš man kaut kādā mērā atgādināja manu pirms trim gadiem aizsaulē aizgājušo opapu. Es skatījos uz viņa mierpilno seju un jutu viņā esošo patiesumu, patiesumu, kādu visai reti var saskatīt kādā citā radošajā personībā. Tajā pēcpusdienā es tiku arī pie kopbildes ar šo autoru. Viņa sieva pat pasmējās, sakot, ka vēl nekad iepriekš neviens fans nav gribējis ar viņu taisīt kopbildes.

Īsāk sakot, todien sākās mana Māra Bērziņa apsēstība vārda vislabākajā nozīmē. Par to pat steidzu painformēju savu kolēģi Elzu, kura tobrīd atradās atvaļinājumā un bija izbraukusi no valsts. Uz to brīdi manā kolekcijā jau bija vairākas Māra Bērziņa grāmatas, bet – visas vēl ne. Tāpēc es tiecos tās pēc iespējas ātrāk sadabūt. Tikai pavisam nesen mana kolekcija tapa pilnīga. Biju izbraukājis pat izdevniecības, lai tās dabūtu, ticies ar cilvēkiem, kuri tās pārdod un vēl visādi citādi steidzis pilnveidot savu Māra Bērziņa kolekciju. Kad tā bija pilnvērtīga, es ķēros klāt pie lasīšanas. Neskatoties uz to, ka Gūtenmorgens bija viņa otrā grāmata, es to izlasīju kā pirmo. Bet jau nākamās grāmatas es centos lasīt tieši tādā secībā, kādā Māris Bērziņš tās bija uzrakstījis, kaut gan… man tas ne īpaši labi padevās, jo es visas iesāku gandrīz vienlaicīgi.

Decembra sākumā, atrodoties autobusā, kura galamērķis bija Baldone, es iesāku lasīt Ērika Trauma sapni. Tai pakaļ biju aizbraucis uz izdevniecības Pētergailis pagrabiņu īsi pirms iekāpu šajā autobusā. Pēc apraksta, kas rotā grāmatas aizmugurējo vāku, nevarēja saprast, kas tad īsti šajā grāmatā būs. Tā nu es to atvēru un lasīju. Sākums bija ļoti pievilcīgs. Uzreiz iztēlojos pašu Bērziņu braucam vilcienā un domājam par gulēšanu. Var jau būt, ka tieši tādā veidā arī tika izdomāts šis stāsts, bet tas lai paliek paša Bērziņa pārziņa. Kad Ēriks Traums (Domājams, uzvārds ir ņemts no vācu valodas. Tas nozīmē „sapnis”. Un tā kā grāmata ir viens vienīgs sapnis, tad maz ticams, ka tā ir tikai sagadīšanās!) iemieg, sākas nedaudz abstraktāka grāmatas daļa, kurai pagrūtāk izsekot līdzi, ja nekoncentrējies vien uz to, ko lasi. Viens pēc otra parādās citi personāži, kamēr Ēriks Traums, kā par nožēlu, tiek iemidzināts. Nobeigumā tā arī netapa viss līdz galam skaidrs un prasījās vēl kādu nodaļu.

Kaut kā gluži nejauši biju pamanījis, ka Māris Bērziņš ir sarakstījis arī bērnu grāmatu. Tā kā grāmatnīcā, kurā strādāju, tā nebija nopērkama, es to centos atrast citviet, lai tajā ieskatītos. Kad es atradu šo lielizmēra grāmatu, es to nekavējoties iegādātos. Tā nebija tāda standarta bērnu grāmata, kādas rada liela daļa mūsdienu rakstnieku, jo tajās grāmatās daudz lielāks uzsvars ir tieši uz krāšņajām ilustrācijām, ne tekstu. Resnajā svešiniekā ir apvienotas abas šīs lietas – ir gan labas ilustrācijas, gan garš un nozīmīgs teksts. Domājams, šo grāmatu vajadzētu izlasīt jebkuram pusaudzim un arī viņa vecākiem. Tā ir par dabas piesārņošanu. Manā bērnībā bija tāda visai pamācoša multiplikācijas filma Vecā sētnieka piedzīvojums (1985. gads), un ar to pietika, lai apjēgtu, ka mest kaut ko zemē ir diezgan stulbi. Mūsdienu neaudzinātā jaunatne neko tādu nav piedzīvojusi, tāpēc aug starp cūkām, kur paši tādi ir.

Šajā stāstā galveno lomu tēlo skolnieks, kurš arīdzan ir tāds pats kā visi citi un piemēslo pasauli, kuru apdzīvo. Viņš tomēr nāk pie prāta, protams, ne bez palīdzības. Galvenais varonis ir arī Cūkmens, kuru Latvijā vajadzētu zināt ikvienam. Šis tad arī pārmāca mazo zēnu un tas savukārt piedabū pastrādāt arī savus draugus un skolasbiedrus. Visai amizants stāsts, tāpēc arī nekautrējos paņemt vēl divus grāmatu eksemplārus dienā, kad Mansarda pagrabstāvā bija tāda kā akcija, kurā visas grāmatas bija dabūjamas pa nieka eiro. Rinda, kurā stāvēju jau kopš 11:04 (Nice Place tika atvērts 11:00), stiepās tālu līdz Kr. Barona ielai un nebeidzās vēl ilgi pēc tam…

Nākamo grāmatu es izlasīju tūlīt pēc tam, jau nākamajā dienā. Biju aizbraucis uz Dienas izdevniecību un dabūju Laika pavēlniekus. Tā ir grāmata, kurā Māris Bērziņš raksta savu redzējumu par Aigara Bikšes skulptūrām. Līdzās tekstam latviešu valodā, ir arī teksts krieviski, kas grāmatu dara 2x ātrāk izlasāmu. Iesāku to lasīt jau improvizācijas teātra laikā, kamēr cilvēki tikai sarosījās, bet aktieri aizkulisēs vingrinājās vai dzēra. Lasīju arī pauzē. Šiem stāstiem es izskrēju cauri diezgan ātri, tāpēc arī neviens tā īpaši prātā nav palicis. Ja pa rokai vēl būtu grāmata, kurā ieskatīties, tad apraksts būtu daudz plašāks. Bet tā bija interesanta literatūra. Nenoliedzami.

Todien es dabūju arī Māra Bērziņa trīs lugas, kuras iespiestas vienos vākos. Kad sāku lasīt, sasmējos, ka pirmie teikumi ir krieviski un zem tiem nav skaidrojums latviešu valodā. Kaut kā es tomēr izburtoju šo tekstu un tiku tālāk pie latviskās daļas. Lugas es nebiju lasījis kopš 90tajiem, kad lasīju Šekspīru. Iedomājos, ka pavisam ātri tikšu tai cauri un varbūt pat nebūšu diži sajūsmināts par tām, tomēr nē, es biju sajūsmā. Pirmajā lugā es pat iegrimu tik dziļi, ka iztēlojos tur aprakstīto vidi ap sevi. Šķita, ka es pat biju tā persona, kuru apvainoja noziegumā. Pavisam viegli iedomājos šo lugu pārvērst īsfilmā. Kaut kad to arī varētu izdarīt, kad laiks būs gana piemērots un citi darbi būs atlikti nostāk. Tāda bija arī trešā luga. Arī to es spēju iztēloties īsfilmas formātā. Nedaudz nereāls gan likās iemūrēšanas akts un laika lēciens par diviem desmitiem gadu uz priekšu. Bet otrā luga man lika smaidīt, pat smieties kā daudzkārt to tiku darījis lasot TR Notāra grāmatu Belašs jeb vilcienā lasāmā grāmata. Kaut kas uz to pusi.

Bet Bērziņa daiļrade ar to vis nebeidzas, tāpēc turpinājums noteikti sekos jau tūlīt pēc tam, kad izlasīšu pārējās viņa grāmatas, tostarp arī šogad izdoto labāko grāmatu (runa, protams, ir par Svina garšu) Latvijā. Līdz tai gan man vēl jānonāk, jo pirms tam ir jāpiebeidz Titāna skrūves un Sveiks, Dzintar Mihail!

P.S. Un vēl man ir audiogrāmata. Tas ir vecais labais Gūtenmorgens. Paklausījos, bet ne visu. Kaut kad noteikti uzlikšu noklausīties visu.

Advertisements

14 thoughts on “Māris Bērziņš

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s