dzīve · internets · proza

Ieskats 2016. gadā. Rudens

Atvasaras nav un diez vai vairs būs. Bet šodien oficiāli iestājās rudens. Pirms kāda laika gan radio dzirdēju, ka ir vairāki varianti rudens sākumam. Pirmais, kā jau zināms, ir kalendārais rudens. Tas ir tas rudens, kas visiem pazīstams kā septembris, oktobris un novembris. Bet tā vēl ir metroloģiskais rudens, kas nosakāms pēc gaisa temperatūras, proti, ja vairākas dienas pēc kārtas vidējā gaisa temperatūra ir zem desmit grādiem. Šāds rudens gan vēl nav iestājies un es ļoti ceru, ka tas tik drīz arī neiestāsies. Ja nemaldos, šķiet, bija vēl viens rudens iestāšanās veids, tomēr es palikšu pie tā, ka šodien, 22. septembrī, sākās astronomiskais rudens.

Šajās dienās es visai pasīvi, tomēr daļēji pārkārtoju savu dzīvokli, pie viena arī pacilājot grāmatas, kas nav atradušas vietu plauktā līdzās manam rakstāmgaldam vai pie sienas piestiprinātajiem plauktiem un sekcijā. Tur es biju salicis pavisam vecas grāmatas un tādas, kuras nebiju paredzējis lasīt tuvākā laikā, jo uz lasīšanu rindā stāv vairāki simti citu grāmatu. Tiku pacilājis arī kastes, kas atrodas neizremontētajā virtuvē. Starp visu to, ko pārcilāju, es atradu arī sen meklēto „Mazo princi”. Uzreiz steidzu to izlasīt. Pirms gulētiešanas arī tagad esmu pasācis lasīt kaut ko jaunu, ne to, ko lasu pa dienas vidu. Tā nu es esmu pilnā sparā atsācis lasīšanu, kas vasaras mēnešos bija nedaudz vairāk nekā apsīkusi. Protams, man apsīkšana ir tāda, ka izlasu vien kādas četras vai piecas grāmatas; citiem apsīkšana būtu vispār nelasīšana gadu vai divus, ha!

Esmu nokrāvies ar grāmatām, bet tas nebūt nav nekas jauns. Tagad vismaz tās vairs nav vienā kaudzē vai vairākās rindās, jo pamazām ierīkoju grāmatplauktus, kas krietni atvieglo manu redzesloku, kad tās uzlūkoju. Tā, piemēram, virs mana rakstāmgalda, kura plauktā agrāk stāvēja ne tikai manas tobrīd lasītās grāmatas, bet arī tādas, kuras pēc iespējas ātrāk vēlējos izlasīt. Kā jau vienmēr, uzrodas daudz jauna un iepriekš gribētais ne vienmēr tiek realizēts. Tagad gan es esmu nolēmis līdz gada beigām izlasīt visas iesāktās. Tāds mērķis man bija arī iepriekš, bet šoreiz es to daru daudz aktīvāk. Ja ņemu ko jaunu, tas vienmēr ir tāds mazumiņš, divu dienu izprieca vai pat vienas nakts sakars.

Mans vājprāts nav mazinājies un nemaz neesmu gribējis, lai tas mazinātos. Ir jālasa. Es neko neprasu no izlasītajām grāmatām, man vienkārši patīk jebkas, kas saistīts ar grāmatām. Es tās pērku, krāju, lasu, dāvinu, izbaudu utt., utt. Ir tik sasodīti patīkami būt ar grāmatām. Ja atgriežos pagātnē, kur man bija tikai dažas dzejas izlases, Silvijas Plātas „Stikla kupols” un Šekspīra kopotie raksti, kurus zināju gandrīz no galvas, tad tagad situācija ir krietni atšķirīgāka, tagad man ir viss un vēl vairāk. Es dienā atveru vismaz vienu jaunu grāmatu un palasu tajā kaut nedaudz. Es gan to nedaru apzināti, es vienkārši esmu ar grāmatām un nereti kāda neiepazīta man „šķērso ceļu” un tāpat vien to nolikt citviet es nevēlos, es palasu. Vakar, piemēram, es no plēves atbrīvoju apjomīgo Knuta Hamsuna biogrāfiju. Kaut ko tādu es gan negrasītos lasīt tūlīt pat, bet ieskatīties tajā gribēju un tā es uzzināju, ko par šo rakstnieku ir teicis Henrijs Millers vai Hermanis Hese, kurus turu ļoti augstā godā.

Šodien vārdadiena bija Mārim Bērziņam. Protams, arī citiem Māriem, arī manam tēvam, bet tieši ar Māri Bērziņu mēs runājām visvairāk, arī par grāmatu būšanu un to radīšanu. Viņš pastāstīja man savas ieceres, es viņam stāstīju par savējām. Bet par to citreiz. Tā jau ir cita tēma. Jau tā esmu novirzījies no šī raksta pamatbūtības. Kad gada sākumā uzrakstīju pirmo šādu ieskatu, nebūt nedomāju, ka tam būs turpinājumi un nu jau nevaru iedomāties tos nerakstīt tīri priekš sevis. Tā man ir kā atskaite par paveikto, ja nu ceturksni esmu aizvadījis citādāk, nekā sākotnēji biju iedomājies to pavadīt. Šī ir rāpšanās nākotnē, lai pēcāk no pagātnes uz to varētu skatīties un redzēt, ko tad ar visu šo grāmatu klāstu esmu iesācis, kur esmu novirzījies „sānielā”.

Vistuvākā grāmata uz šo brīdi man ir Trūmena Kapotes „Brokastis Tifānijā”. Jau pasen tās gribēju lasīt un šodien kaut kā sadomāju iesākt. Stāsts nav pārlieku garš, tāpēc jau rīt to izlasītu likšu plauktā, lai ķertos klāt nākamai. Neko iespaidīgu negribēju aizsākt, lai gan vakarnakt ņēmos ap Edgara Alana Po stāstiem. Man datorā ir vācu valodā sakomplektēti visi viņa stāsti un es ņēmos ķidāt, kas tad ir tas, kas latviski nav iznācis, lai nebūtu vēlreiz un vēl jāpārlasa viens un tas pats. Kad ar viņu tikšu galā, gribu pie viena līdz galam izlasīt arī grāmatu „Bāka pasaules malā”, kura ir tieši par Edgaru Alanu Po.

Jau tuvākajās dienās no Jāņa Rozes apgāda dabūšu grāmatu „Džezs pār Donbasu”. Tad nu tā būs mana lasāmviela tuvākajai nākotnei. Starp citu, ja nu kāds jau ir paguvis to iegādāties, 4. oktobrī Kaņepes Kultūras centrā būs tikšanās ar grāmatas autoru. Noteikti būs jāaiziet. Bet pēc tam gan gribētos pieķerties pēdējam Bukovska romānam, palasīt Plātas stāstus, piebeigt Selindžera dzīves biogrāfiju un varbūt sākt sarežģīto Selīna ceļojumu. Lasāmā ir daudz, rudens ātri aizskrien, ātrāk par vasaru, kuras nebija, ha! Kaut nu ziema ātrāk paietu, jo es esmu pavasara un vasaras cienītājs, es gribu siltumu. Vakar biju peldēt un bija auksti. Sezonai ir jāpieliek punkts. Grāmatu lasīšanai punktu nav, ir tikai komati.

img_7652

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s