Pēdējo gadu laikā reti sanācis rakstīt par grāmatām, kuras neesmu saņēmis kādas sadarbības rezultātā. (Atminos tikai vienu – perverso pasaku grāmatu.) Un neba tāpēc, ka paša sagādātās grāmatas un bibliotēkās ņemtās būtu sliktākas par izdevniecību brīveksemplāriem. Vairāk tāpēc, ka man pat tām ne vienmēr laikus sanāk piesēsties un uzrakstīt kaut cik cienīgu atsauksmi. No šī gada gan biju nosolījies (pats sev!), atsauksmes rakstīt uzreiz pēc grāmatu izlasīšanas, ko pagaidām neesmu realizējis, jo neko no pēdējā laikā iedotā neesmu pabeidzis lasīt. Man ir palikušas vēl dažas pērn izlasītās grāmatas, ar kurām jātiek galā, un tad gan varu pilnvērtīgi sākt savu 2024. gadu, kurš ieskrējies tik spēji, ka pirmais tā mēnesis šodien jau beigsies. (Citi saka, ka janvāris velkas jau mūžību.)
Vakar izgājām pastaigā pa pilsētu, pie viena uz bibliotēku aiznesot grāmatu kaudzīti, lai ar lielāku kaudzīti atgrieztos mājās. Vakara gaitā izlasīju dzejas krājumu un vienu grāmatu bērniem, kamēr sieva ātros tempos lasīja dokumentālos stāstus un dzeju ar nosaukumu „Neviens tev neticēs” (Punctum, 2023). Sieva gan piebilda, ka viņai nepatīk lasīt par vardarbību, bet grāmatu izlasīja. Šodien bija mana kārta to izdarīt. Vēl nebiju nonācis līdz dzejas sadaļai, kad domāju – sasodīts, par šo es gribu uzrakstīt. Ne tik daudz par grāmatā iekļautajiem tekstiem, drīzāk par vardarbību kā tādu. Jo stāstu netrūkst – ne paša dzīvē, ne no paziņām dzirdēto („visiem mājās ir kāds / kurš dzer” (85. lpp.)). Domāju, vismaz katrs otrais (trešais?) kaut kādā brīdī un veidā ir saskāries ar vardarbību. Lai tā būtu fiziska vai emocionāla vardarbība, tas šoreiz nav būtiski.
Nekad neesmu cietis vardarbīgus vīriešus. Kolīdz izlasu (vai klausos) kādu stāstu, kur kāds jefiņš aizticis kādu sievieti, riebjas viņi visi kā viens. Mans tēvs agrāk bija bez iemesla vardarbīgs. Šķiet, tolaik viņš pat nedzēra. Vēl ne. Vēlāk, kad dzēra vismaz pusi mēneša vai vairāk, mammai piesējās vairāk emocionāli, nekā fiziski. Un visas tās šķiršanas padarīšanas jaunībā tā arī palika nerealizētas un nu jau viss ir daudzmaz labi. Ne viņš vairs dzer, ne kaut ko pārlieku lamājās. Tikai tik, cik katrs, kad nervi vairs neiztur, kaut kādā brīdī palamājas. Man tas vienmēr ir bijis labs piemēra, kā dzīvē nedarīt. Un līdz saviem 40 veiksmīgi to esmu izturējis. Protams, kaut kad jau sanāk skaļāk bērnu strīdus šķirt vai sabļaut uz kādu stulbu autovadītāju. Bet visādi citādi esmu visai mierīgs. Savā dzīvē (agrā jaunībā) tikai kaķi pa logu esmu izgrūdis (lai pārbaudītu vai tas krīt uz kājām) un pusaudža gados bebru ar lāpstu (no)sitis, jo tas bija noķerts lamatās, vēl dzīvs, un man lika sist.
Man labāk patika manas omes piemērs. Protams, opaps visu mūžu ļoti daudz dzēra (kaimiņš tecināja ļergu), bet ome vienmēr bija pārāka. Nereti viņš viņu lamāja, taču ome ar smaidu viņa lamas atvairīja. Ja viņš pārāk daudz uz nerviem krita, šad un tad arī ar nūju uzšāva. To gan (ar brāli) piedzīvojām tikai bērnības vasarās, kad tur dzīvojām, jo citkārt diezgan reti sanāca turp aizbraukt. Dzīves beidzamajos mēnešos opaps iekšēji mira un savu stāvokli bieži izgāza uz omi, mani vai savu pameitu, kura dzīvoja zem viena jumta. Ome teica, ka viņa nekad no opapa nav baidījusies, ka viņš viņai nekad neko nav nodarījis. Lai nu kā, es ņemu tikai labos piemērus savai dzīvei, sliktos nolieku malā, cerībā pie tiem (ja tas ir gēnos) nekad nenonākt.
Ir jau arī otrādie piemēri. Sievietes, kas pašas uzprasās. Reiz kojās viena tāda piesējās pa dzīvi mierīgam muzikantam, kurš koridorā vientuļi spēlēja ģitāru. Vairākkārt viņš lūdza tai meitenei atšūties, līdz brīdim, kad viņa tam atņēma ģitāru. Tad gan viņš kļuva dusmīgāks, vienā brīdī pat draudot, ka sitīs, ja neatdos ģitāru. Viņa tielējās, nedeva, sacīja, ka meitenēm neviens nesit (jāpiebilst, ka viņa bija diezgan vīrišķīga). Sist gan, cik atceros, neiesita, jo kaut kā tomēr sanāca ģitāru atņemt, tomēr tajā situācijā es, šķiet, biju par sišanu. Jo viņa tiešām uzvedās nepiedodami. Ak, jā, atceros arī vienu tādu reizi, kad pašam sanāca kašķis ar vienu meiteņu bariņu. Sēdējām ar čomiem un vienu meiteni tirgus laukumā, varbūt par daudz iereibuši. Kaut kādā brīdī sākās tāda kā vārdu apmaiņa ar to meiteņu bariņu, līdz viena no tām saniknojās un bija gatava sist čomu. Čoma draudzene ņēmās aizstāvēt savu draugu, bet pati dabūja pa muti un nekavējoties izcēlās neliels kautiņš. Es tobrīd malā ar videokameru spēlējos, pat iefilmēju to visu (arī savu sitienu, kas trāpīja vienai pa muti). Tā meitene bija milzīga, brutāla un masīva kā vecis. Viens paziņa teica, ka viņa arodskolā esot čempione svarcelšanā un citos sporta veidos. Un lai cik stulbi to tagad ir teikt, es baigi nenožēloju, ka toreiz draugus no tā monstra un viņas draudzenēm glābu, nenožēloju arī sitienu, kas galu galā apturēja visu to traci. Bet es nudien neesmu par kaušanos, jo 80to gadu sākumā bariņš vietējo līdz nāvei piekāva manas mammas brāli (galveno sitēju, tiesnešu uzpircēju, attaisnoja). Un manas omes pirmo vīru, mājupceļā no darba, brutāli gabalos sagrieza kaut kādi viesstrādnieki no Azerbaidžānas (!).
Bet par grāmatu… Grāmata ir lielisks līdzeklis, lai nekad neko neaizmirstu. Tajā iekļautie stāstiņi (un dzeja) ir tikai mazmazītiņa daļa no tā, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Par noklusēto? Vispār nekad neesmu sapratis tos, kuri noklusē un vēl mazāk tos, kuri atļaujas pateikt „viņš taču ir labs, beidz dirsties, dzīvo kopā!”. Ja tā var pateikt paša māte vai tuva draudzene, ejiet visi dirst! Ir jāiet. Es sev bērnībā vienmēr nosolījos: ja kļūšu vardarbīgs, pats aiztītos dzīvot mežā, ne cerētu uz piedošanu. Mazie stāstiņi man patika ļoti (cik nu var patikt lasīt par to, ka kādam ir sāpējis un sāp), kaut daži likās ļoti vienkārši un ikdienišķi, it kā bez konkrēta mērķa. Bet ne jau visi spēj līdz galam izteikties. Pie dažiem pat man iekšas nodrebēja un es jutu, ka es bez asarām to izstāstīt vai uzrakstīt nespētu. Tāpat kā iepriekšējās rindkopas pēdējos divus teikumus.
Brīdī, kad sākās dzeja, es nedaudz vīlos. Pirmie dzejoļi mani kaut kā neuzrunāja. Varbūt pavirši lasīju. Ielasījos tikai pie Aivara Madra dzejoļa „Slepkava manī”. No tās vietas arī pārējie panti manī atstāja paliekošus nospiedumus. Ļoti uzteicams ir dzejolis „Vardarbīgā audzināšana”. Šķiet, lai to atzītu, ir jābūt īpaši godīgam pret sevi, lai apzinātos savu vājumu. Ceru, ka šis iederas manā grāmatu blogā, jo es nudien nespēju sevī paturēt lasīšanas rezultātā radušās emocijas. Par to ir jārunā. To ir jāpieņem. Tam ir jānotic.
Grāmatas Ir Mani Labākie Draugi 