dzīve · proza

Eipura minimas

DSC00277 (2)

Tā vien liekas, ka par šīm abām mazajām grāmatām pateikt kaut ko tādu, lai uzreiz būtu skaidrs, kas tas vispār tāds ir, ir pagrūti. Tie ir īsi teksti. Daži pat nav teksti, bet teikumi vien. Tie ir uzjautrinoši teksti. Daži pat ļoti. Citi tomēr mazāk jautri. Pēc abām biju aizbraucis pakaļ uz pašu izdevniecību. Gandrīz nokavēju, šie jau grasījās slēgt ciet. Grīda jau bija izmazgāta. Dienu iepriekš man par tām bija ieminējusies Anita. Todien tas viss bija tikai tā „starp citu”. Bet uzreiz ņēmos un skatījos, kas tas par putnu un ko šis raksta. Dzirdēts, protams, jau bija, bet velns viņu zina kur un kāpēc. Arī redzēts bija ne reizi vien. Uz ielas pat atpazītu, ja nāktu pretī. Nekavējoties tiku sameklējis dažas viņa minimas un momentā iepatikās. Pirmo grāmatu izlasīju uzreiz tai pašā vakarā, kad to biju iegādājies. Ar otro man gāja ilgāk, jo garās darbadienas darīja savu, tāpēc nepaguvu laicīgi piebeigt. Nu jau abu grāmatu saturs ir saplūdis vienā veselā. Grūti pateikt, kas kurā bija. Daudz zināmu cilvēku vārdi pieminēti. Arī mans elks – rakstnieks Māris Bērziņš. Viņš ir ticis pat divās minimās. Arī mana dzimtā pilsēta tiek minēta. Viena no mīļākajām minimām ir šī: „Pieķeru sevi sēžam ar divām pildspalvām, sažņaugtām katru savā rokā visu vakaru. Uzrakstīts nav nekas. Tās abas pēdējā laikā ir manas hanteles.”

Bieži smējos ne tikai pie sevis klusībā, bet arī balsī, jo daži teksti ir tik smeldzīgi labi, tik patiesi, izrauti no īstas realitātes, bez samākslotības. Piemēram, par luksoforu Daugavpilī, pie kura stāv cilvēku, bet autors iet pāri pie sarkanā. Sīkais prasa mātei, kāpēc onkulis iet un šī atbild: „Tādēļ, ka viņš ir idiots.” Ha! Nu kā lai nesmejas! Ir arī ainas no dzelzceļa stacijas, kuras tur netrūkst. Vai mīlēšanās! Arī tās tur ir gana daudz. Tā miermīlīgi, ne perversi un uzmācīgi.

Par Anatolija Kreipāna komentēšanu arī bija viena ļoti smieklīga minima. Vēl tagad to atceros un pasmejos kā kutināts. Tā gan ir nedaudz pagarāka, tāpēc labāk necitēšu, citādi jau man šeit būtu jāpārraksta liela daļa šo mazo „stāstiņu”. Vienvārdsakot, lasiet paši! Pirmā grāmata maksāja nieka eiro, kamēr otra tikai nepilnus divus eiro. Tā ir pat ļoti iesakāma literatūra, kuru viegli paņemt līdzi jebkur, kad negribas trakot ar biezajām grāmatām. To var lasīt kaut no vidus, vai beigām. Ja jānovērtē abas šīs grāmatas, tad labāk man tomēr patika pirmā.

Noslēgumā es gribu ielikt bildi ar vēl vienu minimu, par kuru gan nav jāsmejas, jo tā liek padomāt pat savu ikdienu 🙂

DSC00278 (2)

Advertisements

4 thoughts on “Eipura minimas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s