Ziemas sezonas darbu strādājot, aizsāku klausīties Andrieva Niedras autobiogrāfisko grāmatu „Tautas nodevēja atmiņas”, kuru 2020. gada pavasarī tika ielasījis Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš. Toreiz gan – nezināma iemesla dēļ! – pārslēdzos uz ko citu un Niedras atmiņas atstāju kādai citai reizei. (Lieki piebilst, ka tā reize tā arī vēl nav pienākusi!) Tas arīdzan… Turpināt lasīt
Cik nav lasīts par Otrā pasaules kara karavīriem un vietām, kur tie tikuši turēti gūstā. Pārsvarā gan tie ir bijuši mūsu pašu tautieši, kuri piespiedu kārtā tikuši izrauti no savas ikdienas. Ja no ārzemju literatūras, tad – galvenokārt ebreju piedzīvotais Aušvicā un tamlīdzīgi stāsti. Šoreiz manās rokās nonāca jaunākā Latvijas Mediju grāmata „Mēs visi esam… Turpināt lasīt
Lai arī ar dzejnieku Andri Ogriņu vienmēr ir kā ar bitēm, es tomēr paļāvos uz savu lielo patiku pret viņa iepriekšējo grāmatu („Tā putna diena”) un arī šoreiz apgādam palūdzu dzejnieka jaunāko, nu jau septīto dzejas krājumu „Kā būtu ja tevis nebūtu epikūr” (Jāņa Rozes apgāds, 2021). Labi zināju, ka viegli nebūs nedz ar lasīšanu,… Turpināt lasīt
To, cik ļoti man patīk franču literatūra, manuprāt, nevienam vairs nav jāstāsta. Un ir tik nenovērtējami jauki ik pa laikam atklāt kādu līdz šim vēl neiepazītu autoru, vislabāk, protams, vīrieškārtas pārstāvi. Ar Greguāra Delakūra romānu „Sieviete, kura nenovecoja” (Zvaigzne ABC, 2021) viennozīmīgi ir trāpīts desmitniekā. Vismaz attiecībā uz manu gaumi un interesi uz literatūru. Tas… Turpināt lasīt
Kad klajā nāk grāmatas dzeltenos vākos, tās pavisam noteikti izpelnās manu vērīgo acu uzmanību. Jo vairāk tad, ja šī dzeltenā grāmata pieder jau iepriekš zināmas autores spalvai. Šoreiz tā ir franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas jaunākā latviešu valodā iznākusī grāmata „No un es” (Jāņa Rozes apgāds, 2021). Latviešu lasītājs autori iepazina pērn, kad klajā nāca… Turpināt lasīt
