dzīve · Latvijas Mediji · proza

Djatlova pāreja

Līdz netiku saņēmis e-pastu, kurā bija rakstīts, ka man tiek nosūtītas divas jaunas izdevniecības grāmatas, no kurām viena – Annas Matvejevas „Djatlova pāreja” (Latvijas Mediji, 2021) – bija tik svaiga, ka tā klajā nāca vien nākamās nedēļas sākumā. Jāsaka godīgi – lai cik plaši zināma un mistiska šī lieta bija un aizvien vēl ir, par… Turpināt lasīt

dzeja · dzīve · Jāņa Rozes apgāds

Pilsētā mirstošas saules ēnā

Vai mācēt uzrakstīt atsauksmi par grāmatām var aizmirst? Tik negaidīti tiku izrauts no savas ikdienas un ierauts jaunā rutīnā, kurā šim visam vienkārši vairs nepietika laiks. Un, rau, re, jau mēnesis aizskrējis kopš mana pēdējā bloga ieraksta. Laiks to atsvaidzināt, ja reiz sezonas darbs ir beidzies. Ārā gan vēl nav pārlieku pavasarīgs, bet pārlasīt Daiņa… Turpināt lasīt

dzīve · Latvijas Mediji · proza

Zilais, ragainais dzīvnieks

Uzreiz jāsaka, ka nebiju Andrusa Kivirehka darbu cienītājs, jo, izlasījis stāstu krājumu „Skaistais dzīvnieks” (Mansards, 2013), neko citu es vairs lasīt nemēģināju, lai gan autors ir viens no latviski visvairāk tulkotajiem igauņu rakstniekiem. Toreiz vairums stāstu likās grūti saprotami, kaut meistarība tajos dzirkstīja kā brīnumsvecītes. Un tā kā šis darbs mani īpaši neuzrunāja, es netiku… Turpināt lasīt

dzīve · Helios · internets

Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki

Kad saņēmu piedāvājumu izlasīt Filipas Perijas grāmatu „Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki (un jūsu bērni priecāsies, ka jūs to izdarījāt)” (Helios, 2020), godīgi sakot, nespēju atteikties (arī sieva, protams, to ļoti vēlējās izlasīt – viņas atsauksme lasāma ŠEIT!), jo tieši tobrīd meita bija sākusi apgūt jaunas prasmes, bija iesācies viņas aktīvais… Turpināt lasīt

dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Cukura bērns

Pērn Jāņa Rozes apgāds teju vienlaikus izdeva divas ļoti skaisti noformētus jauniešu romānus – abām grāmatām māksliniece bija Gita Treice. Kā pirmo toreiz ņēmos lasīt Katrīnas Randelas grāmatu „Čells, Sofija un Parīzes jumti”, kuru arīdzan iekļāvu savā 2020. gada topā, bet Olgas Gromovas „Cukura bērns” (abas Jāņa Rozes apgāds, 2020) lasīju vēlāk. Tas tāpēc, ka… Turpināt lasīt