dzeja · dzīve · internets · proza

Janvāris grāmatās

Pirmais gada mēnesis jau aizsteidzis prom kā autobuss-ekspresis, bez pieturām, kurās varbūt kāds tomēr būtu vēlējies izkāpt, vai varbūt pievienoties tālākam braucienam. Ej nu sazini! Un es neteikšu, ka šis gada sākums būtu bijis ražīgs, lai gan izlasīto grāmatu daudzums ir pietiekošs (?). Tas gan tikai tāds vājš mierinājums, zinot, cik daudz grāmatu stāv rindā, cik daudz grāmatu gaida aiz šīs rindā stāvošās grāmatu rindas, ha! Es pats labi zinu, ka salīdzinoši maz esmu lasījis šo pēdējo divu nedēļu laikā. Kaut kad iesāku Māra Bērziņa ģeniālo un aizraujošo „Svina garšu”, kuru tanī pat dienā vēlreiz baidījos turpināt lasīt, jo tā manī radīja tik dīvaini labas sajūtas. Labi zinu, ka to pabeigšu jau pavisam drīz, un ne tikai tāpēc, ka jau 11. februārī ir jāiet uz teātra izrādi. Es gribu to nedaudz pietaupīt. Tikai mazlietiņ. Sākumā gan biju iedomājies izlasīt atlikušās divas Bērziņa grāmatas, taču pēc tam visu vienā ierakstā aprakstīt būtu neiespējami. Jau pirmo daļu rakstot, jutos neērti, ka esmu izteicies tik skopi, jo ātri tiku izlasījis gan viņa bērnu grāmatu, gan lugas, gan debijas romānu un kopdarbu ar tēlnieku Aigaru Bikšu. Visam savs laiks. Arī Noras Ikstenas „Besa” ir atstāta novārtā jau teju nedēļu, lai gan grāmata ir tik maza, ka to var izlasīt vienā piegājienā. Pat viens piegājiens tai būtu krietni par daudz. Es paņēmu šo mazo grāmatu līdzi uz laukiem, bet tā arī netiku palasījis. Vēstules, kas tajās iekļautas, ir tieši tādas, kādas pats būtu sūtījis savai mīlestībai…

Kā zināms, gadu sāku ar dzeju, kuru, protams, jau tiku aprakstījis. Tā bija Raimondas Vazdikas pirmā un, cik man zināms, vienīgā grāmata. Tūlīt pēc tam es pievārēju savu pirmo detektīva žanrā uzrakstīto romānu „Dzifts”. Šķiet, Bukovska pēdējais romāns arī skaitās detektīva žanrā, jo tajā ir uzrakstīts viss, ko viņš pirms tam nebija atļāvies rakstīt. Šī grāmata pagaidām ir vienīgā, ko no viņa vēl neesmu izlasījis. Pirms tieku to lasīt, man ir jāpabeidz jau pasen iesāktā stāstu grāmata. Bet tad gan ķeršos klāt vecajam krabim Bukovskim, lai viņa daiļrade ir pilnībā izlasīta. Labi, dzeju neesmu lasījis, bet gan jau arī to pagūšu izdarīt.

Sen man bija jāizlasa arī Viļa Lācīša mazā grāmata „Garais ceļš uz Hantimansijsku”, kuru iegādājos un sāku lasīt jau novembra beigās. Pēc tam tā mētājās uz manas gultas malas un es nelikos par to ne zinis. Tomēr gada sākumā saņēmos un piebeidzu šo ceļojumu, kuru izprast var tikai pašam kaut ko palietojot. Nē, tik traki nebija, jo kaut kas tajā visā man ļoti patika. Vismaz sākums, noteikti. Žēl bija pamešanas aina, taču, kā izrādās, tā nemaz nebija pamešana, tikai viltus trauksme. Bet lai nu paliek.

Janvāra sākumā dabūju Aivara Eipura minimas. Arī tās ātri pievārēju un uzreiz ņēmu un par tām kaut ko uzrakstīju. Gaistošs bija spēks, kas tajās bija (ir) apslēpts, tāpēc nevarēja marinēt šīs godam uzrakstītās prozas īsvienības. Tanī pat laikā man darbā Elza iedeva izlasīt ļoti jauku bērnu grāmatu „Kur ņemt vienu apkampienu?” Pirms tam to nemaz nebiju pamanījis. Lasīju ar tādu aizrautību, nenojaušot, kas tad beigās būs tas apkampiena pieņēmējs, jo visi pa ceļam sastaptie no tā izvairījās. Nedēļu vēlāk, proti, 21. janvārī tieši bija starptautiskā apskaušanās diena. Todien Anna mani patīkami pārsteidza un arī es guvu savu devu apskāviena.

Darbā tiku izlasījis arī jaunāko Aleksandra Čaka izdoto grāmatu par strēlniekiem („Strēlnieku gaitas”). Atzīstos, iepriekš no Čaka nemaz nebiju lasījis prozu. Varbūt tāpēc, ka nebiju pamanījis, ka viņš arī tādu rakstīja, ha! Drīz no kādas Juglā dzīvojošas meitenes dabūju arī pirmo no sešiem Čaka kopoto rakstu sējumiem, jo iepriekš izpārdošanā biju nopircis pēdējo sējumu. Tajā bija daudzi, ja ne visi „Strēlnieku gaitās” publicētie raksti. Starp citu, šomēnes esmu izlasījis 13 grāmatas (gan jau līdz 31. datumam pagūšu piebeigt vēl vismaz vienu, jo pamestas stāv divas vai pat trīs gandrīz izlasītas), bet iegādājies jau veselas 22. Pilnai laimei ir jānopērk vēl viena, lai jau ir visas 23 (ja kāds nezināja, tas ir mans mīļākais skaitlis)!

Starp izlasītām bija arī tāda pavisam niecīga grāmata. Vairāk jau salīdzinājumi. Tā ir kādas ķīnietes(?) uzrakstīta grāmata. Pusi savas dzīves viņa nodzīvoja savā dzimtenē, tad pārvācās uz Berlīni, bet nu jau, cik sapratu, ir Ziemeļamerikā. Sūds ar viņu, jo pēc tam es piepildīju savu ilgstoši novārtā atstāto sapni un sadabūju sev „Palle viens pats pasaulē”. Ak, kā es ’92. gada vasarā pie tās raudāju. Piespiedu kārtā tiku dzīts lasīt. Ziniet, man te ir radies iespaids, ka tie, kuri bērnībā nelasīja, lasa vēlāk un otrādi – tie, kuri lasa bērnībā, nelasa vēlāk. To apliecināja arī mana labākā draudzene, kura pati senāk lasīja, bet nu lasa maz, kamēr viņas māsa bija gluži kā es – nelasīja, bet tagad lasa daudz. Varbūt vēlāk, kad man būtu bērni un viņi gribētu lasīt jau bērnībā, būtu jāattur no šīs sliktās nodarbes, lai vēlāk lasa, ha! Nu jā, līdz tam vēl kā līdz mēnesim. Vienvārdsakot, es dabūju savu Palli un biju ļoti laimīgs. Izlasīju to priekšā savai labākajai draudzenei jau tūlīt pēc grāmatas dabūšanas.

Tovakar pie viņas izlasīju vēl divas grāmatas. Jā gan, divas. Viena no tām bija par diviem zaķiem, par mīlestības apliecinājumiem. Ļoti skaista bērnu grāmata. Uzreiz sagribas kādam pateikt, ka tu viņu mīli. Nākamā bija Alda Hofmaņa dzejas grāmata „Zvaigznes par tevi un mani stāv un krīt”. Tā turpināja manī radušos mīlestības spēku. Par šo grāmatu neko nebiju dzirdējis līdz pat brīdim, kad to atvēru. Tā bija vienkārši, bet glīti iesieta. Sākumā likās, ka es to tikai pašķirstīšu, bet īsie dzejoļi, ja tos tā var nosaukt, bija viens par otru labāki un es ņēmos izlasīt visus, kamēr mana labākā draudzene gulēja gultā un skatījās kā es lasu. Šoreiz gan es lasīju klusi.

Pirms savas vienīgās un pēdējās janvāra brīvdienas es darbā pieņēmu preci un pamanīju bērnu grāmatu par grāmatčiepēju. Ilustrācijas tajā bija tik skaistas, ka nevarēju sagribēt to pašķirstīt. Arī teksts bija rūpīgi un profesionāli atdzejots no angļu valodas un skaisti plūda pāri krāšņajām ilustrācijām. Grāmatas nobeigumā gandrīz nobirdināju vienu prieka asaru. Grāmatas tiešām mēdz būt tik sasodīti skaistas. Kaut manā bērnībā tādas būtu bijušas… Un visbeidzot, mana pēdējā grāmata, kas īsti nemaz nav grāmata, jo to es pats uztaisīju kā grāmatu. Tie ir trīs rakstnieku – Māra Bērziņa, Paula Bankovska un Noras Ikstenas stāsti, kas rakstīti Latvijas televīzijas projektā „Viens ciems, visa Latvija”. Tie ir pieejami internetā un arī pēdējā „Latvju teksti” žurnālā. Ja saliek visus stāstus kopā, sanāk tāda kā grāmata, jo saturs šiem rakstiem ir iespaidīgs, izņemot Ikstenas īso rakstu. Tā nu es turpinu lasīt un nelasu vienīgi tad, kad man pa rokai nav zīmulis, ar ko veikt svītrojumus grāmatās. Ja iepriekš gribēju tikt galā ar savu lielo iesākto grāmatu kaudzi, tad nekur tālāk neesmu ticis, jo aizvakar iesāku vēl vienu latviešu rakstnieces grāmatu, bet par to citreiz….

DSC00312

Advertisements

One thought on “Janvāris grāmatās

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s