dzīve · internets · proza

Grāmatu pasaulē. Maijs

Maija mēnesi pavadīju Kr. Valdemāra ielā 17 a. No sākuma tur gāju, lai palīdzētu savam draugam Ārim uzcelt kafejnīcu/grāmatnīcu, pēc tam tajā sāku strādāt kā algots darbinieks. Lasīt sanāca pavisam maz, un ja sanāca, tad ne visu paguvu izlasīt. Bet to mazumiņu, ko tomēr paguvu izlasīt (ar visu to, ka maija sākumā no Vācijas uz nedēļu bija atbraucis mans brālis), es pavisam īsi gribēju piefiksēt, citādi jūtos nelāgi, ka jauns mēnesis jau iesācies, bet es aizvien dzīvojos vecajā, kurā bija gan sniegs, gan liels karstums. Kur karstums ir jūnija sākumā, es nezinu. Diezgan optimistiski biju izteicies pie iepriekšējā raksta par mākslas grāmatu, cerot, ka „sniegs vairs nesnigs.” Te vienu dienu likās, ka nav tālu no tā, ka tomēr par sniegu vēl nedrīkst aizmirst, jo tikpat labi lietus vietā varēja snigt sniegs. Gaisa temperatūra bija zemāka nekā ziemas mēnešos. Trakums. Es tomēr labāk mirstu no karstuma…

Pirmo grāmatu es izlasīju jau 3. maijā. Tā bija diena, ka Māris Bērziņš prezentēja savu jauno Gūtenmorgenu. Gaidot uz pasākuma sākumu, es Nice Place plauktā paņēmu pašķirstīt grāmatu ar skaisto nosaukumu „Ja es būtu grāmata”. Tā mani piesaistīja jau vizuāli. Tiešām ļoti skaista grāmata. Bērniem vien domāta tā noteikti nav vis, jo arī es to sakāroju redzēt savā grāmatplauktā, lai laiku pa laikam varu atvērt un sajust tās skaistumu arī savās mājās. Ja ir iespēja, pašķirstiet arī jūs šo grāmatu kādā no grāmatnīcām. Tajā ir ilustrācijas, kuras papildina īsi teksti, protams, saistīti ar grāmatām. Rakstot šo rakstu, esmu izlasījis grāmatu jau vēl vismaz divas reizes, ha.

20170503_180225

Un tad kārta bija Gūtenmorgenam, kurš iesākās ar garo eposu no Valgalciema, kurš bija publicēts arī žurnālā Latvju teksti. To var izlasīt arī internetā un, ja ļoti gribas, var atrast arī LTV uzņemtu filmu, ko rādīja 18. novembrī. Filma nav gara. Galvenajā lomā ir pats Andris Keišs. Šo eposu Bērziņš nosauca par Vienciemu. Seko vairāki citi Gūtenmorgena stāstiņi un tie ieturēti tādā pašā garā, kā tas bija pirms desmit gadiem, kad radās šis tēls. Atzīstos, dažos tekstos jūtama haltūra, tomēr liela daļa tekstu ir neticami labi vien ar to, ka cilvēks līdz kaut kam tādam var aizdomāties. Protams, liels prieks atkal redzēt kaut ko no sava iecienītākā latviešu autora…

IMG_9320

Par nākamo grāmatu jau tiku rakstījis, tā bija iespaidīgā mākslas grāmata (“Stāsti par mākslas vēsturi“), kurā ir tādas kā pasakas, kas paredzētas bērniem (nē, es neesmu bērns, lai gan nestrebiet karstu, ha). Bērns (un jebkurš cits mirstīgais) caur to var iepazīt ļoti dažādu mākslu, no dažādiem laikiem, no sākta gala līdz pat mūsdienām. Grāmata, protams, ir bagātīgi ilustrēta un tas ir grāmatas lielākais plus. To lasīt bija interesanti pat tādam cilvēkam kā es, kurš ir visai tāls no tās pasaules.

Kā jau teicu, nestrebiet karstu bērnu jautājumā, jo arī nākamā grāmata, kuru izlasīju, it kā bija bērnu grāmata, lai gan to izlasījis, es nobrīnījos, ka tā tiešām ir paredzēta bērniem. Saprotams, ka mūsdienu jaunatne ir bezaizspriedumaina (Linda teica, ka mūsdienās bērni reizēm ir advancētāki par pieaugušajiem), viņi jau sen zina visu, tāpēc var arī nelikties dīvaini lasīt par ķermeņa pārdošanu un līdzīgas lietas. Tās pieejamas šajā grāmatā, kurai dots nosaukums „Tur aiz stacijas ir jūra”. Uz jūru gan galvenais varonis nemaz netiek, bet tas nav būtiskākais šajā grāmatā, kuru izlasīju vienā piegājienā un viss, par ko nobrīnījos, bija tas, ka tā nebūt nav bērnu grāmata. Vai arī es esmu bērnišķīgāks par bērnu? Es teiktu, ka grāmata ir paredzēta jauniešiem, kas sasnieguši vismaz 13 gadu vecumu. Mazliet skumji, protams (saturiski). Un tas vāks… Mārtiņš Zutis ir lielisks. Domājams, tuvākajās dienās publicēšu arī lielāku aprakstu šīs grāmatas sakarā. Tāds ir mans pienākums…

Un tad pienāca maija beigas, kuras tik ātri nemaz negaidīju. Un tad es atradu sava pasniedzēja Ronalda Brieža debijas krājumu „Asaru gāze”, kurā dabūju arī autogrāfu. Krājums mani pārsteidza. Tas bija tik labs. Pat vairāk nekā labs. Nemaz nebiju iedomājies, ka šī grāmata sevī ietver tādu skaistumu, starp kuru bija arī dzejolis, kas mani saraudināja (dzejai tas izdevās pirmo reizi)…

DSC_0004

Arī pēdējā grāmata (Leonīda Grabovska „Jūtu bezmiegs”), kuru vēl paguvu izlasīt maijā bija dzeja. Tie bija īsi, dažkārt ļoti piemīlīgi dzejoļi par mīlestību un citām lietām. Tas viss papildināts ar kailas sievietes fotogrāfijām. Šo grāmatu dabūju gluži nejauši, lai gan jau gadus desmit tā bija manā vēlmju sarakstā. Grabovskis man bija zināms arī ar savu jaunības dienasgrāmatu, kurā atradu ļoti labus citātus par sievietēm. Bet par viņām citreiz, šoreiz beigšu savu muldēšanu, citādi sanāks pārlieku gari. Vēl tikai gribēju piebilst, ka savu maiju biju iedomājies nedaudz citādāku. Vismaz tik daudz, cik tas attiecināms uz grāmatām, ko liecina arī manis uzņemtais foto ar grāmatu kaudzīti, kuru biju ieplānojis izlasīt šī mēneša laikā. Bet nekas, arī jūnijs ir mēnesis, kurā var lasīt, tāpat kā visi citi mēneši…

P1050889

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s