Apgāds Mansards · dzīve · No rokas rokā! · proza

Izstādes piezīmes

Neticami, bet ir pagājis jau vesels mēnesis kopš Ķīpsalas hallē sāka rosīties grāmatu tirgotāji (un ne tikai viņi), starp kuriem šoreiz biju arī es. Biju sarunājis izlīdzēt Mansarda stendā. Tā kā tūlīt pēc izstādes saslimu, mans raksts netika pabeigts. Apmēram divas nedēļas vēlāk parādījās vēl citi darbi un kaut ko tādu rakstīt vairs nelikās vajadzības, lai gan ļoti gribējās. Taču nu ir pienācis laiks, kad mani no šo piezīmju uzrakstīšanas neapturēs pilnīgi nekas…

DSC01756

Tā bija ceturtdiena, kurā jau no paša rīta tikos ar Āri, lai kopīgi iesāktu darbadienu. Viņš spēcīgi kavēja, bet es nebēdāju, jo biju aizrāvies ar „Nelietderīgā lietderīgumu”, kuru iesāku lasīt iepriekšējā naktī. Ārā bija pretīgi slapjš. Kad Āris atbrauca, mēs drīz vien devāmies uz Medicīnas muzeju pēc galdiem, bet tūlīt pēc tam – uz halli. Arī tur sanāca krietnu laiku lasīt līdzpaņemto grāmatu, jo bija jāgaida, kad tiks atvestas grāmatas. Stumjoties garām, Rozes šoferis, smaidīdams, rādot uz mani, saviem kolēģiem teica: „Lūk, tā ir jāstrādā! Grāmata rokās un sēdi kā karalis.”

Līdz pat vakaram tika kārtots stends, lai piektdienas rītā viss būtu kā pienākas. Un tā arī bija. Kad piektdien viens pēc otra ieradāmies, halle jau bija gatava grāmatmīļu uzbrukumam. Pirms ieradās pirmie apmeklētāji, mēs ar Āri izmetām nelielu līkumu cauri hallei. Uz maiņas punkta galda, kurš tobrīd, protams, vēl nestrādāja, dabūju „Mehānisko apelsīnu”, kuru jau ilgstoši biju gribējis dabūt. Tālāk Zvaigznes meitenes atvēra savu sveramo stendu, kur sev iesvēru dažus Murakami, „Kalponi” un „Dizaineru”, kuru man bija ieteikusi Anita. Pati viņa nevienā no izstādes dienām tā arī neatnāca, lai gan bija teikusi, ka nāks.

Pirmās divas dienas uz izstādi mīties bija vistīrākās šausmas. Ārā bija tāds putenis, ka ne pabraukt varēja. Un tad vēl visi luksofori sadomāja spīdēt koši sarkani. Nekad mūžā tik daudz sarkanos vienā posmā nebiju piedzīvojis. Nekad.

p1040446

Visvairāk tiku apmeklējis tieši maiņas punktu. Priekšrocība salīdzinājumā ar citiem gadiem bija tāda, ka varēju turp aizstaigāt jebkurā laikā un sadabūt sev grāmatas, kuras citi vēl nebija paguvuši savākt sev. Kolēģis gan teicās, ka tantes šo sarājušas, kad viņš tāpat vien bija aizgāja kaut ko apskatīt. Redzies, mēs grāmatas tirgojam par naudu, bet viņas dod bez maksas. Tad nu gan loģiska domāšana kundzēm!

Pēc tāda rājiena stāsta turp devos kopā ar Jāni, kurš bija pagrābis dažas lētās Mansarda grāmatas, lai jau šīm tiek. Kad gāju viens, reti kaut ko vietā nesu, jo iepriekš nebiju paredzējis, ka sanāks atrast tik daudz labu grāmatu. Taču grāmatas viņiem bija pietiekami, tāpēc nejutos necik neērti piestaigājot tur un ņemot sev visu vajadzīgo tāpat vien. Stāvēdams tur savā baltajā tēkreklā, uz īsu brīdi pat kļuvu par darbinieku maiņas punktā. Tobrīd es stāvēju pie plaukta un skatījos grāmatas, kad pie manis pienāca kāda sieviete un vaicāja, vai drīkst paņemt grāmatu, ja viņa neko nav atnesusi apmaiņai. Protams, ka es ļāvu viņai ņemt šo grāmatu, ļāvu ņemt vairākas, jo kā gan bez tām. Pārsvarā cilvēki tur nāca ar lieliem maisiem un visi kā viens gribēja atbrīvoties no savas līdzpaņemtās makulatūras.

Pirmās dienas rītā Rozes stendā aprunājos ar Lindu, kuru kopš oktobra nebiju saticis. Viņu es satiku arī citās dienās. Runājām mēs par grāmatām, kuras būtu vērts ņemt, jo iepriekš viņa man bija ieteikusi vienu romānu, kurš mani patīkami pārsteidza. Turpat sanāca dabūt arī autogrāfu no „Nelietderīgā lietderīgums” autora un grāmatas tulkotājas Daces Meieres. Drīz pēc tam uz Ķīpsalu bija atbrauksi Baiba ar Ģirtu, kurus satiku mūsu stenda pretējā pusē. Viņus satiku arī pie sveramā galda, kur Baibai ieteicu paņemt Beigbederu. Kādu citu reizi pie šī galda biju piegājis tikai apskatīt mainīgo piedāvājumu, bet kādai dāmai pat sanāca ieteikt vienu skaistu romānu. Atpakaļceļā uz Mansarda stendu atvilināju Kristapu, kurš tobrīd filmēja kaut kādus niekus. Viņš tika pafilmējis arī Mansardu un pirmās dienas vakarā jau dzirdēju cilvēkus sakām, ka šie mani esot redzējuši TV. Sižetā gan mūsu stends bija vien uz īsu brīdi, bet, redzies, arī tādus brīžus cilvēka acs spēj uztvert un kā nākas novērtēt.

p1040434

Pirmās dienas pēcpusdienā savu uzstāšanos (grāmatas prezentāciju) piedzīvoja Āris, kuram tik tikko bija iznākusi grāmata „Nebaidies”. Bet tieši pirms tam pie manis bija atnākusi Elīna, kurai bija pilna soma ar vecām grāmatām. Tās viņa nesa uz maiņas punktu, pirms tam ļaujot arī man apskatīt somas saturu (ja nu man ko ievajagas). Kaut ko es arī dabūju, bet visu pārējo mēs aiznesām atdot tantēm no maiņas punkta. Pretī, protams, paņēmām šo to noderīgāku savai gaumei un pirmo dienu es noslēdzu ar mājās pārnestām 22 grāmatām.

p1040464a

Arī Anna uz izstādi ieradās ap to pašu laiku, kad pie manis bija Elīna, bet uz skatuves kāpa Āris. Tā kā to redzēt sagribēja teju visi mani kolēģi, stendā paliku viens. Tas arīdzan bija diezgan traks mirklis, jo pēkšņi visiem kaut ko vajadzēja un man nācās parādīt savas pārdošanas iemaņas un veiklību. Arī no uzstāšanās es nedaudz tiku redzējis, kad mani nomainīja un es aizgāju pūlī sameklēt Annu.

Izstāde bija pilna ar skaistām meitenēm. To teica arī Māris, kurš uz brīdi bija atnācis izstādes otrajā dienā. Kad tādas skaistules gozējās gar Mansarda stendu, es Ārim teicu priekšā visāda veida komplimentus, kurus viņam vajadzēja pateikt šīm meitenēm, bet viņš kautrējās. Toties mēs paši saņēmām jaukus komplimentus virtuālajā pasaulē, kur meitenes rakstīja, ka Mansarda stendā esot tik smuki čaļi, ka grūti kaut ko nenopirkt. Mairita piebilda, ka tam piekrītot par visiem 100%. Viņa esot pirkusi „Jelgava ‘94” un kāds viņai esot baigi uzsmaidījis. Visticamāk, ka tas bija pats Āris, lai gan viņš ar citu grāmatu tirgošanu īpaši neaizrāvās, koncentrējoties tieši uz savējo, kurā visiem gribētājiem rakstīja laba vēlējumus.

Visbiežākais viesis pie mūsu stenda bija kāds tulks no Vācijas, kurš meklēja pēc iespējas plānāku grāmatu (jo lidmašīnā ir svara ierobežojumi), kas būtu piemērota tulkošanai no latviešu valodas uz vācu. Ieteicu viņam Dainas Tabūnas debijas krājumu, bet vēlāk viņš no Jāņa dabūja arī citas labas grāmatas. Bez viņa mēs ar Āri vāciski parunājām ar vēl vienu tulku, kurš bija no Slovākijas (vai Slovēnijas?). Tas bija ļoti patīkami.

Protams, to dullo veci, kurš svētdien visas dienas garumā nāca skatīties uz Donu Kihotu, sev līdzi velkot dažāda ranga kolēģus, visiem stāstot, ka Dons Kihots esot līdzīgs Danilānam, nepārspēt nevienam. Līdz apnikumam šis nāca pie grāmatas līdz pat brīdim, kad ar viņu atnāca pats Anatolijs Danilāns. Šis teica, ka pateikšot savai sievai, lai viņa atnāk apskatās, bet ne viņa nāca, neko. Tāpat darīja arī Andris Bulis, kurš izpētīja Mansarda izdotos dzejoļu krājumus – tikai tāpēc, ka pašam ir sarakstīta dzeja! – un jautāja, vai tos arī pērk. Arī viņš teica, ka vēlāk atnāks kaut ko nopirkt, bet pazuda.

Kad pirmā diena bija teju beigusies, es Dacei Meierei pavaicāju par Sigitu Paruļski. Tā kā viņa „Trīs sekundes debesu” ir viens no maniem mīļākajiem literārajiem darbiem, gribēju zināt par citiem autora romāniem. Dace nekavējoties vērsās pie Jāņa, sakot, ka ir cilvēks, kam patīk, ka vajag iztulkot un izdot vēl kaut ko no Paruļska. Tas, protams, būtu fantastiski. Tikpat fantastisks bija brauciens mājup, jo no puteņa vairs nebija ne vēsts. Pirmā diena bija nostrādāta un gandarījums bija labs. Mājupceļā satiku Paulu, kura gaidīja autobusu, lai brauktu uz manu galu dzert. Ne gluži pie manis, bet tuvu – citā ielas korpusā. Viņa arī bija tā, kas pateica par redzēto sižetu TV.

p1040472a

Otrajā dienā uz izstādi biju aizminies tik laicīgi, ka pat darbiniekus vēl nelaida iekšā, nerunājot nemaz par apmeklētājiem, kuri drūzmējās starptelpā. Protams, lielākā daļa no viņiem bija sataisījušies uz skolu izstādi, bet arī tādi pēcāk nāca apskatīt grāmatas un retu reizi arī kaut ko nopirka. Otrā diena sev līdzi nesa vēl vairāk pazīstamos. Kā pirmā pie Mansarda stenda bija atnākusi dzejniece Inga Pizāne. Viņa pēcāk bija tā, kura ne reizi vien teicās gaidīt manas izstādes piezīmes, kuras tā arī neparādījās. Kaut kad pēc tam bija atnācis Valters Dakša, kurš sev sapirkt dažādas audiogrāmatas. Un arī Elza pienāca kopā ar savu mammu. Jautāja „Bites” un es iedevu viņai „Bites”. Tās gribēja arī Paula. Viņa atnāca īsi pēc tam. Ar viņu es parunāju visilgāk.

Pēcpusdienā mēs atvērām balzāmu. Maziem malkiem dienas garumā pa visiem to arī izdzērām. Arī svētdien mēs dzērām balzāmu. Tā diena vispār paskrēja nemanīti, lai gan bija tikai par stundu īsāka. Protams, pēc apmeklētāju izraidīšanas vēl bija jānovāc stends, bet to mēs izdarījām viens un divi, visas mantas atstājot uz nakti Ķīpsalā.

DSC01760a

Sestdien es aizrakstīju Bērziņam, sakot, lai piekāpj pie Mansarda stenda, ja nu sadomā nākt uz izstādi. Viņš atrakstīja „OK”. Pēcāk viņš piekāpa. Runāja galvenokārt ar Jāni. Saruna bija par Gūtenmorgenu, kuru daudzi prasa, bet vairs jau nevar nopirkt. Kā mierinājumu visiem šiem gribētājiem mēs piedāvājām audiogrāmatas variantu, kurš ir ne par mantu sliktāks kā lasāmais. Kad Bērziņš devās prom, gāju kopā ar viņu. Tas bija laiks, kad uz skatuves bija jākāpj Manfeldei ar Ābeli. Nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka Ābele ir tik jauka. Redzēt uz skatuves viņu man nesanāca, jo es satiku Dacīti un viņas mammu, kurai bija savs viedoklis daudzos jautājumos, īpaši jau tajā, ko cilvēki runā. Vēlāk mēs pat samainījāmies ar vizītkartēm. Dace teica, ka es nezinu, uz ko parakstos.

Ingu Ābeli es satiku vēlāk, kad notika tāda kā autogrāfu stunda. Tam par godu līdzi biju paņēmis viņas dienasgrāmatu un ceļojuma aprakstus, ko pavisam nesen biju izlasījis. Stāvot rindā man sanāca parunāt ar TV seju Ilzi Dobeli un viņas pavadoni. Viņa nebija redzējusi tādu Ābeles grāmatu, tāpēc par to painteresējās. Un pēc tam mēs parunājām par Atēnas nāvi. Kad bija mana kārta tikt pie autogrāfa, Inga teica, ka tā viņai esot vistuvākā grāmata. Jā, arī man pagaidām tā ir vistuvākā viņas grāmata, jo citas es diemžēl neesmu lasījis. Ja citkārt biju iedomājies viņu kā nedaudz iedomīgāku (ja tas ir īstais vārds) rakstnieci, tad šeit es viņas laipnībā un jaukumā pilnībā izkusu…

Un lai cik dīvaini tas arī nebūtu, uz brīdi man līdzās bija Gundega Repše, kuru nekad dzīvajā nebiju saticis. Uzrunāt šo kulta rakstnieci man tomēr bija neērti. Viņa gan pēc tam atnāca līdz Mansardam, kur Jānis teicās, ka es esot liels viņas fans. Kāds gan es fans, ja biju izlasījis tikai viņas „Laiks esi tu.” Gundega pasmīkņāja, sakot, ka iepriekš biju līdzās, bet neko neteicu. Jā, gadās arī tā. Un tā kā man pa rokai nebija nevienas viņas grāmata, Jānis teica, lai dodu parakstīt audiogrāmatu. Bet es nepiekritu, sakot, ka gan jau vēl tiksimies. Gundega teica: „Cerams ne Piebalgā!” Uzreiz neuztvēru šo viņas sacīto, bet tad sapratu, kas ar to bija domāts, ha.

Protams, šādi varu turpināt vēl ilgi, jo grāmatu svētki pat uz īsu brīdi piedzīvoti ir svētki visiem tiem, kam grāmatas ir tuvas. Vēl lielāki svētki tie, protams, ir tur strādājošajiem, ja vien viņu kolektīvs ir tikpat pozitīvs un atvērts, kāds tas bija pie mums. Tikmēr savu otro dienu es pabeidzu ar vēl 16 grāmatām, kas bija krietni par daudz, lai svētdienā neņemtu pilnīgi neko, izņemot, protams, Ērvina Velša „Porno”. Tomēr sanāca tā, ka mājās pārvedu vēl 28 grāmatas, kas ir pilnīgs neprāts. To skaitā bija arī labākā grāmata no izdevniecības „Liels un mazs”, ko Jānis man ļāva izvēlēties brīdī, kad viņš devās apmaiņas gājienā pie kolēģēm. Un vienu 1927. gada izdevumu man uzdāvināja kundze no pretējā stenda, jo tā bija grāmata, kuru nejauši pamanīju un uzreiz iekāroju. Bet nu gan pietiks…

p1040487

Advertisements

7 thoughts on “Izstādes piezīmes

  1. Ļoti interesanti palasīt par izstādi no pārdevēja puses, īpaši tāda, kas pats cītīgi lasa un sabijis tur visas trīs dienas.
    Nē, Āris tas nebija, ja es domāju pareizi un Āris ir tas, kuram šajās bildēs nav bārda 🙂

    Like

    1. Prieks, ka tā, ka interesanti 🙂 Un jā, Āris ir bez bārdas.. tad vēl bija tas bezbārdis pirmajā bildē, Jānis ir ar brillēm bildē, kur arī Bērziņš ticis un vēl bija tāds vecs kungs… Visādi citādi – bārdainais biju es 😀

      Like

      1. Man bija ļoti, ļoti nelabas aizdomas, ka nostrādās traka sakritība un bārdainais būsi Tu. 😀 Nu ko, paldies par smaidu bonusā Jelgavai.

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s