autors · dzīve · proza

Mišels Velbeks

Jūnija beigās savā īpašumā dabūju Mišela Velbeka jaunāko romānu „Pakļaušanās”, kuru biju gaidījis jau ļoti sen. Kamēr šo grāmatu vēl tikai lasu, gribēju uzrakstīt par citām šī lieliskā franču autora grāmatām. Visas gan neesmu paguvis izlasīt un ne visas arī ir izdotas latviešu valodā, taču par tām, kuras jau esmu izlasījis, esmu gatavs kaut ko nebūt uzrakstīt.

Ar Velbeka personību es iepazinos jau pasen, jo kādus piecus sešus gadus atpakaļ par viņu jūsmoja mana labākā draudzene. Cik man zināms, tas bija tikai tāpēc, ka viņas bijušais bija Velbeka apjūsmotājs. Tā kā man franču literatūra ir ļoti tuva, drīz pēc tam arī es pats sāku uzmeklēt viņa jau iepriekš iznākušās grāmatas. Savā iepriekšējā romānā „Karte un teritorija”, kas latviski tā iznāca 2011. gadā, pieminēja manu labāko rakstnieku (arī francūzi) Frederiku Beigbederu. Šo grāmatu gan es vēl neesmu paguvis izlasīt, jo vispirms gribēju izlasīt tieši viņa pirmo romānu, kurš latviski vēl nemaz nav iznācis.

Tas bija 2013. gada pavasaris, kad aizbraucu uz Vāciju pastrādāt un tur iegādājos 1994. gadā (Vācijā: 1999. gadā) izdoto „Cīņas lauka paplašināšana” (burtiski tulkojot; kamēr angliski grāmatai ir dots pavisam vienkāršs nosaukums – „Whatever”). Stāsts sākās biroja ballītē, uz kuru ir uzaicināts arī stāsta galvenais varonis. Ballītē piedalījušies apmēram 30 cilvēku. Jau pašā sākumā Velbeks stāsta, ka kāda trakā negaidīti ir sākusi izģērbties. Viņš apraksta šo ainu tik vienkārši un bez sarežģījumiem, beigās atklājot, ka meitene, kura tikko izģērbusies, parasti ir visai mierīga un ar nevienu pat nepārguļ. Tieši tas esot darījis šo priekšnesumu tik absurdu. Bet, teikšu godīgi, pēc trīs gadiem ir visai pagrūti atcerēties, kas tad ir bijis pats galvenais šajā grāmatā. Tā ir pilna ar citātiem. Pirmās daļas trešā nodaļa vispār, šķiet, ir vienās vienīgās svītrās. Tajā ir par rakstīšanu. („Ja es neuzrakstu to, ko esmu redzējis, es arīdzan ciešu – varbūt pat nedaudz vairāk. Bet tikai nedaudz, es gribētu uzsvērt. Rakstīšana reti sniedz atvieglojumu…”) Cik nu atceros, grāmata man ļoti patika un es to izbaudīju līdz ar skaisto laiku, kāds tobrīd bija Vācijas dienvidos. („Ir zināms, ka gulta vidēji iztur daudz ilgāk nekā laulības.”) Pēc šīs grāmatas motīviem ir uzņemta arī filma.

„Šī meitene bija īsts brīnums, bet tagad man tas bija pilnīgi vienalga, jo es jau biju pašapmierinājies.”

Filma ir uzņemta arī pēc Velbeka nākamā romāna „Elementārdaļiņas” motīviem. Šoreiz gan ir otrādi – grāmatu es neesmu lasījis, jo manā īpašumā tās vēl aizvien nav, taču filmu es esmu redzējis. Gudri parunāt par to es gan nevaru, jo to redzēju jau pirms tiku lasījis Velbeka pirmo grāmatu. Domājams, ka pat tiem, kas Velbeku nelasa, bet kaut ko par viņa eksistenci nojauš, zina, ka grāmata ir par diviem pusbrāļiem, kuri ir visai atšķirīgas dabas. Tas, visticamāk, raksturo paša autora personības līdzīgi kā Māris Bērziņš to ir parādījis savā pirmajā romānā, ielikdams tajā četrus savus raksturus.

Kā otro es izlasīju viņa garstāstu „Lansarote”. Tajā Mišels (viņš pats?) aizbrauc ceļojumā uz šo Atlantijas okeāna salu, kur iepazīstas ar beļģu policistu Rūdi un divām vācu lesbietēm. Ar tām Mišelam ir grupveida sekss, kamēr Rūdis iesaistās kaut kādā sektā un vēlāk tiek apsūdzēts arī bērnu pornogrāfijā. Tas viss bija aprakstīts visai ekstrēmi, spilgti parādot mūsdienu samaitāto cilvēci un tās domāšanu.

Kā nākamo un pagaidām pēdējo Velbeka grāmatu es ņēmu lasīt „Platformu”, kuru man no Cēsīm atveda fotogrāfs Jānis Vīksna. Biju to pasūtījis lietoto grāmatu veikalā un pats tai netiku pakaļ. „Platformu” ir Velbeka trešais romāns. Tas arīdzan ir visskandalozākais, ja neskaita teju iznākušo „Pakļaušanos”. Lasīju to ar lielu patiku, jo arī tajā galvenais varonis ir Mišels. Ir nomiris galvenā varoņa tēvs. Par tēva atstāto mantojumu viņš dodas ceļojumā uz Taizemi. Viņš gan nav parasts ceļotājs, viņš ir sekstūrists, kādu pie mums Latvijā nav retums. („Skatoties uz kustīgām pežām, man vienmēr uzlabojas garīgais.”)

„Kad vīrietis sasniedz noteiktu vecumu, cilvēki vairs tiem neuzticas, ja tie dodas kaut kur atpūsties vienatnē, – viņi uzskata tos par baigiem egoistiem un, bez šaubām, par tādiem kā izvirtuļiem; es nevarētu teikt, ka tas nav tiesa.”

Mišels satiek Tamāru. Ar viņu tad arī Mišels pēc tam dzīvo. Tā ir mīlestība. Velbeks to visu izstāsta bez cenzūras. Viņš stāsta katru smalkāko detaļu par saviem seksuālajiem piedzīvojumiem vai izliekot romānā tikai savas slēptākās fantāzijas. Beigas gan nav diez ko skaistas, jo… Labi, lai nu paliek. To jau nu katram pašam būtu jāizlasa.

„Kad dzīvē vairs nav mīlestības, tā kopumā kļūst nedaudz vispārpieņemta, nedabiska. Cilvēks saglabā cilvēcisku veidolu, uzvedas kā parasti, cilvēks saglabā struktūru, bet sirds, ja tā var teikt, sirds tur vairs nav.”

Kad dabūju „Varbūt ir sala”, es to nekavējoties biju iesācis lasīt, bet kaut kad pēc tam dabūju viņa iepriekšējo grāmatu, tāpēc nez cik tālu šajā netiku. Grāmatā Velbeks raksta par nākotni. Tajā ir cipari un… pežas. Jau sācis lasīt grāmatu, sastapos ar ļoti daudz pežām: „…es iedomājos viņas pežu – raustīgu, sīki punktotu, tomēr savādi reālu.” Tūlīt pēc jau tiek paziņots, ka „Sievietes rada iespaidu, ka ir mūžīgas, jo peža ir noslēpumu pilna – kā tunelis, kas ved uz pasaules būtību, lai gan patiesībā tas ir tikai sīks, sen nelietots caurums.” Ha! Pēdējais izlasītais un pasvītrotais citāts, šķiet, ļoti raksturo manu attieksmi pret dažu labu nelatvisku personību (bezpersonisku un tupu): „Viņa nāve nebija nekāda nelaime; šādi ļautiņi, aizejot no dzīves, izdara cilvēcei pakalpojumu.”

Un ar to tad arī likšu Mišelu Velbeku mierā, jo pagaidām man vairs nav ko sacīt. Viņš, starp citu, ir arī dzejnieks, taču viņa dzeju es neesmu pat mēģinājis lasīt. („Dzīve sākoties pēc piecdesmit? Nē, tā beidzas ap četrdesmit.”)

IMG_6703

Advertisements

5 thoughts on “Mišels Velbeks

  1. Es savukārt “Elementārdaļiņām” tikai grāmatu esmu lasījis. Ļoti patika. Abu pusbrāļu raksturi ir uzzīmēti ļoti ticami, rūpīgi nostrādātas detaļas un sižets neliekas paredzams, Pēc tam esmu lasījis “Platformu” un laikam arī “Varbūt ir sala”, bet tās nelikās tik reālas un esmu jau krietni piemirsis.

    Like

    1. “Platformā” viss likās pilnīgi reāls. Arī jaunāko tagad lasot nejūtu neko samākslotu. Seksuālie akti gan laikam visās grāmatās ir tādi, kādi tie ir 😀

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s