dzīve · internets · proza

2021. gada Top 13 grāmatas

Jaunais gads jau paspējis labi ieskrieties, taču esmu apsēdies, lai atskatītos uz pērnajā gadā izlasīto. Grāmatu ir bijis gana daudz un gana dažādas ir bijušas manas sajūtas par katru no tām. Izlasīt noteikti būtu varējis krietni vairāk, ja vien vasarā nebūtu iestājies kaut kāds nelasīšanas periods, kas savus nagos mani turēja arī rudens ieskaņā, kad parasti būtu bijis jālasa visvairāk. Tomēr, neskatoties uz šo slinkošanu, pērn paguvu izlasīt (un reizēm arī noklausīties) 149 grāmatas. Tikai par vienu mazāk kā gadu iepriekš. Kāds varbūt saķers galvu, domājot, kā tas ir iespējams, bet mierīgi, jo es lasu arī dzeju un bērnu literatūru. Un esmu visai lēns lasītājs.

Bet šis nav tikai atskats manās pērnajā gadā izlasītajās grāmatās, šis ir mans ikgadējais 13 labāko grāmatu tops. Protams, izvēlēties šīs grāmatas allaž ir grūti. Arī šī reize nav izņēmums, jo ar piecām zvaigznēm biju novērtējis 13 grāmatas, no kurām 6 tiku lasījis otrreiz (tāpēc topā tās netiek liktas). Bet vēl divas topā neiekļāvu, jo tās bija mazas bērnu grāmatiņas. Tad nu nācās pasmelties plašajā 4 zvaigžņu grāmatu klāstā, kur konkurence bija ļoti sīva. Aiz borta nācās atstāt nudien daudz tiešām labas literatūras. Pat uzskaitīt to visu negribas, lai lieki nekārdinātu. Tāpēc nevilkšu vairs garumā un ķeršos klāt savam topam.

GR2021-viss

  1. “Antikrists” – Fridrihs Nīče – AGB, 2005

Vasaras karstumā tiku pie paprāvas kaudzītes izdevniecības AGB grāmatām, tai skaitā sen kārotā Nīčes darba „Antikrists”. Jāteic, iesākot to lasīt, īpaši sajūsmā vis nebiju, jo, šķiet, biju gaidījis, ko citu. Likās tāda filozofiski gudra spriedelēšana par neko. Tomēr lēnām šajā darbā ielasījos un Nīče, kuru kā grāmatu autoru es iepriekš tikai apgrābstījis biju, man atklājās kā pavisam jauns vēstītājs, jo spēja manu skeptisko skatījumu uz ticību vēl vairāk nostiprināt. Teksts gan nav viegli lasāms, bet, domājams, tas ir gana svarīgs ne tikai neticīgajiem.

  1. “Udo” – Udo Lindenberg, Thomas Hüetlin – Kiepenheuer & Witsch, 2018

Lai arī Udo Lindenberga mūziku īpaši daudz klausījies es neesmu, lasīt tik leģendāras personības grāmatu ir kaut kas pavisam cits. Šoreiz gan grāmatu ne gluži lasīju, bet noklausījos paša Udo balsī. Tas bija ziemā, teju pirms gada. Strādāju uz kalna un tur nu bez klausāmgrāmatām neiztikt. Un, kā jau vēsta grāmatas nosaukums, tas ir stāsts par viņu pašu. Par Udo. Par fenomenālu personību vācu mūzikā. Grāmatā bija nudien daudz interesantu un tiešām lielisku epizožu. Nebiju domājis, ka tik ikoniskai personai arī savas karjeras augšgalā nākas no tik daudz kā atteikties un cerēt uz to labāko, lai spētu atdzimt.

P1090946a

  1. “Ardievu, Atlantīda!” – Valentīna Freimane – Atēna, 2010

Arī Valentīnas Freimanes grāmatu es nevis lasīju, bet gan noklausījos. Patiesībā jau pasen gribēju šo darbu izlasīt, bet lieta tāda, ka „Ardievu, Atlantīda!” jau ilgstoši ir bibliogrāfisks retums. Šur tur grāmatnīcu plauktos ir atrodams vien šīs nevainojamās grāmatas izdevums krievu valodā. Taču krieviski es nelasu, tāpēc nākas vien samierināties ar šī dzīvesstāsta neesamību manā grāmatplauktā. Darbs uzrakstīts bez liekvārdības un bez pārspīlējumiem. Sirsnīgi, apbrīnojami un bezgala skaisti.

  1. “Cukura bērns”- Olga Gromova – Jāņa Rozes apgāds, 2020

Šī ir grāmata, ko gribēju pabeigt vēl 2020. gada izskaņā, taču nepaguvu un tā kļuva par vienu no pirmajām 2021. gadā izlasītajām grāmatām. Un lai gan pagājis tik ilgs laiks, es labi atceros to bērnišķo naivumu, ar kādu autore šo dzīves skarbo stāstu bija izstāstījusi. Un neskatoties uz to, ka tas bija par dzīves grūtajiem brīžiem, stāsts bija skaists. Tas nudien iekvēlina. Brīžiem pat līdz asarām.

  1. “Sieviete, kura nenovecoja” – Greguārs Delakūrs – Zvaigzne ABC, 2021

Atklāt jaunus franču autorus vienmēr ir tik patīkami. Šoreiz biju patiesi pārsteigts, jo tā vien gribējās (un gribas vēl aizvien) izlasīt vēl kādu Greguāra Delakūra stāstu. Kādu no tiem, par kuriem viņš runā grāmatas beigās. Apburošs romāns. Izcili apraksti. Romāns par laiku, par mainīgo un nemainīgo. Otrā romāna daļa gan mazliet pabojāja manu sajūsmu, jo reālais sajaucās ar safantazētu realitāti, bet galu galā es paliku pie sava vērtējuma un savas vēlmes lasīt šo autoru arī turpmāk.

  1. “Yearbook” – Seth Rogen – Crown Publishing Group, 2021

Holivudas aktiera, producenta un scenāriju autora Seta filmas (jo īpaši komēdijas) man patikušas vienmēr. Viņa joki ir absolūti kolosāli. Kaut kas līdzīgs ir arī šajā grāmatā, kurā Sets pastāsta dažus atgadījumus no savas dzīves. Lielākoties tie saistīti ar viņa aktiera un filmu producenta darbu. Tomēr ir arī agrāki pastāsti. Grāmatā viss liekas foršs. Protams, par dažām viņa filmām būtu gribējies uzzināt vairāk, bet šis tik un tā ir lielisks darbs, kuru izbaudīju vasaras karstumā skaldot malku. Audio formātā, protams.

IMG_1562a

  1. “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes” – Pāvels Sanajevs – Jāņa Rozes apgāds, 2017

Šo grāmatu var uztvert divējādi. Pirmkārt, nedomājot par to, cik galvenajam varonim bijusi grūta bērnība, romānu lasot visu laiku jāsmejas, jo autors raksta brutāli labi. Otrkārt, par visu šo varētu arī raudāt vai vismaz līdzpārdzīvot, jo šitā slimot un dzīvot kopā ar tādu vecmāti, kura tevi visu laiku lamā, nudien nav pasaka. Autora vecmāte man visu laiku atgādināja tās Rīgas vecajās krievuškas, kuras mēdz runāt līdzīgi un arīdzan kašķēties tīri par neko, ha! Traģikomiska lasāmviela.

  1. “Herkunft” – Saša Stanišič – btb, 2020

Vēl viens darbs, kuru izbaudīju audio formātā strādājot uz kalna. Latviešu lasītājiem Saša Stanišičs ir jau labi zināms ar savu romānu “Kā zaldāts labo gramofonu” (Jāņa Rozes apgāds, 2019), kas tika nominēts arī LaLiGaBai. Neteikšu, ka ar latviskoto darbu man uzreiz sanāca autoru iemīlēt, bet laika gaitā darbs mani ievilka sevī. Tāpat kā viņa romāns „Izcelsme”, kas radīts līdzīgā manierē kā „zaldāts”, proti, autors savu stāstāmo stāsta fragmentāri, šoreiz skaidrojot daudzu lietu, vārdu (no savas dzīves) izcelsmi. Tāpēc arī tāds nosaukums. Noteikti gribu šo latviski.

IMG_1026 (1)

  1. “Durvis” – Evita Hofmane – Latvijas Mediji, 2021

Esam nonākuši līdz pirmajam pieciniekam. To ievada mana kursabiedrene no Literārās akadēmijas laikiem. Domājams, „Durvis” – viņas debijas stāstu krājums – noteikti būs atrodams starp nominētajiem iepriekšminētajai balvai. Kā jau tiku rakstījis savā atsauksmē, es viņai šo balvu arī silti novēlu. Stāsti nav tādi, kādus pierasts lasīts. Tie nav izpušķoti, lai iepatiktos. Pat ja esi pazīstams ar Janas Egles darbiem (kurš gan nav?), Evitas stāsti reizēm liks trīsēt vēl vairāk. Krājums mani pamatīgi pārsteidza, jo ar dažiem no stāstiem – neskatoties uz to, ka galvenā loma tajos ir sievietēm – biju tik dziļi sasaistīs, ka nespēju vien nobrīnīties, cik daudz manis ir šajos tēlos.

  1. “Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi” – Keita Listere – Jāņa Rozes apgāds, 2021

Ak, priekameitas! Ak, pērkamā mīla! Keita Listere ir radījusi vēsturisku darbu par sievietēm (un meitenēm), kas savu iztiku (varbūt ne vienmēr tieši iztiku) pelnījušas ar savu ķermeni. Patiesi spēcīgs darbs, kas prasījis pamatīgu izpētīti. Tajā aprakstīti notikumi no senās un antīkās pasaules līdz viduslaikiem Londonā un Eiropā, no Edo laikmeta Japānas līdz prostitūcijai 19. gadsimtā, no seksa brīvajā pasaulē līdz seksam kara gados. Grāmatā iekļautas neskaitāmi daudz fotogrāfijas un gleznas no visdažādākajiem laikiem cilvēces vēsturē. Šī ir ievērības cienīga grāmata arī tiem, kas nelasa, bet tikai bauda ar acīm.

  1. “Esejas” – Svens Birkerts – Neputns, 2019

Kaut kad lietoto grāmatu bodē es atradu šīs esejas, kuras jau iepriekš, protams, tiku kārojis iegādāties un izlasīt. Man gan nebija ne jausmas, ko no Svena Birkerta sagaidīt. Bet tagad es skaidri zinu, ka pie šī darba noteikti vēl atgriezīšos. Jo es atceros to sajūsmu, ar kādu vienu pēc otras „riju” šīs sasodīti dziļdomīgās esejas, atceros, ka teju vai izkusu līdz ar autora stāstīto par man svarīgām tēmām. Viņa skats uz moderno pasauli un dzīvi tajā… apbrīnojami. Vietām šis darbs šķita kā milzīga citātu kartotēka. Lielākā daļa eseju bija viens liels WOW!

  1. “Ūdenszīme” – Jozefs Brodskis – Neputns, 2001

Kad savās rokās dabūju „Ūdenszīmes” (no bibliotēkas), nezināju, kas mani sagaida. No Brodska es neko nebiju lasījis. Viņš man bija tikai vēl viens krievu dzejnieks. Taču es smagi maldījos. Ak, kā maldījos! Šo grāmatu, protams, nekur vairs nevar nopirkt. Pat starp lietotu grāmatu tirgotājiem tā ir milzīgs retums, kur dažs pat piedāvā trīsciparu summas, lai tikai savā īpašumā to iegūtu. Man pēc šo stāstu izlasīšanas atlika vien domāt par to, ka kādu dienu es šo grāmatu no kaut kurienes noteikti nozagšu. Pat tad, ja pēc tam man būtu jāemigrē uz kādu svešu valsti, ha! Izstāstīt to prieku par šo grāmatu ir grūti… tāpēc nemaz nesākšu!

IMG_0632a

  1. “Sākums mūs atrod pats” – Kārlis Kazāks – Zvaigzne ABC, 2021

Un, lūk, mana 2021. gada pati PATI mīļākā grāmata. Varbūt tā būtu mazāk mīļa, ja es pats nebūtu velobraucējs. Taču es esmu. Un man patīk, ka arī citi tādi ir, ka arī citi brauc un izbauda Latviju tā, kā to būtu jāizbauda. Mūziķis Kārlis Kazāks ir radījis ļoti sirsnīgu iepriecinājumu manai sirdij. Un gan jau vēl ļoti daudziem. Ceru, ka šī grāmata būs liels pamudinājums arī pašiem tās lasītājiem kādā jaukā vasaras dienā sēsties uz velosipēda un doties izbraucienā. Un, godīgi sakot, nav jau nemaz īpaši tālu jāminas, lai sastaptos ar Latvijas dabas nenovērtējamo skaistumu. „Sākums mūs atrod pats, ja ļaujamies. Ja pārāk cieši neturamies pie tā, kas jau piedzīvots.” (5. lpp.)

IMG_1222

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s