dzīve · internets · Jāņa Rozes apgāds

Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. 18+

Sākšu ar to, ka sen atpakaļ biju uzrakstījis stāstu par to, kā devos uz tā saucamo „masāžas salonu” pērkamas mīlas meklējumos. Patiesībā gan turp gāja kāds mans draugs, taču stāstu par viņa gaitām uzrakstīju es. Viņam tā bija gana regulāri iestaigāta taciņa, tāpēc vienā jaukā pēcpusdienā, pie glāzes alus, viņš man par to visu sīki un smalki pastāstīja. Pats gan – varbūt par nožēlu – tādās vietās nekad neesmu bijis, lai par to grāmatas „Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi” (Jāņa Rozes apgāds, 2021) sakarā tagad kaut ko pastāstītu. Taču šī tēma ir pietiekami interesanta, lai grāmatas izdošanas brīdī manas acis iemirdzētos un es to iekārotu ar lielu sajūsmu. Pie pirmās izdevības arī palūdzu to apgādam un drīz vien ņēmos iepazīt pērkamās mīlas vēstures lappuses.

„[..] mūsdienās visā pasaulē 2. jūniju atzīmē kā Starptautisko prostitūtu dienu.” (241. lpp.) 

„Ielasmeita sabiedrībā ir tas pats, kas noteka uz kuģa vai atejas bedre pilī. Ja tās nebūtu, tad piegānīta būtu visa pils.” / Sv. Augustīns (47. lpp.)

Jāteic, ka šajā grāmatā iemīlējos vēl nesācis to lasīt. Tēma vien ir iemesls iemīlēt šo darbu jau ar ievadu sākot. Ievadam dots nosaukums “Pežgrābstu šķērsielu stāsti”, uz ko esmu visai greizsirdīgs, jo tik skaistu un skanīgu nosaukumu es noteikti būtu gribējis pats izdomāt un kādreiz izmantot. Tomēr, lai cik burvīgs būtu šis nosaukums, ievadā tiek runāts par šausminošām lietām, proti, par Džeka Uzšķērdēja brutāli pastrādātajiem noziegumiem 1888. gadā. Nogalinātas tika piecas sievietes un šis noziegums tā arī nekad netika atklāts. Šis notikums padarīja slepkavu par leģendu, bet „upuru identitātes meklējumi nekad nav sniegušies tālāk par nenozīmīgo birku „prostitūta”.” To pieprasa leģenda, citādi tas vairs nav tik interesanti…

„Seksa darba īstā daba vienmēr bijusi saistīta ar fantāzijas pārdošanu. Piemēram, kad skatāmies pornogrāfiju, redzam vienīgi rūpīgi iestudētu galarezultātu. Mēs redzam aktierus, vidi un to, kas izskatās pēc seksa. Taču neredzam operatoru komandu, kas stāv turpat blakus un ēd sviestmaizes, neskaitāmos atkārtojumus, neīstos orgasmus, nedz arī sarunas par piekrišanu vai robežām, līdz kurām iet. Gala produkts ir fantāzija, bet tā nekad nav visa īstenība.” (9. lpp.)

Keitas Listeres darbs (no angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds) nav tikai literāri saistošs, bet arī pamatīgi izpētīts stāsts par tā saucamo „vecāko profesiju” pārstāvēm. Un ne tikai. („Mēdz sacīt, ka seksa darbs ir cilvēces senākā profesija, taču tā nav taisnība. Kultūrās, kurās nelietoja naudu, nebija arī profesiju, un ir maz pierādījumu, ka tajās būtu pastāvējis seksa darbs – nav gan šaubu, ka sekss tajā vai citā veidā vienmēr ticis lietots kā maiņas prece.” (10. lpp.)) Grāmatas 256 lapaspuses atrodamas 11 nodaļas ar ievadu un noslēgumu. No senās un antīkās pasaules līdz viduslaikiem Londonā un Eiropā, no Edo laikmeta Japānas līdz prostitūcijai 19. gadsimtā, no seksa brīvajā pasaulē līdz seksam kara gados. Grāmatā iekļautas arīdzan neskaitāmi daudz fotogrāfijas un gleznas no visdažādākajiem laikiem cilvēces vēsturē.

„Seksa pārdošana ir kapitālisma un darījumu pasaules neatņemama sastāvdaļa. Tai nav nekāda sakara ar tikumu pagrimšanu, bet gan ar to, ka tirgū valdošie spēki sievietes nostādījuši neizdevīgākā pozīcijā. Mēs visi kaut ko pārdodam, taču vēstures gaitā tieši seksa pārdevējas tikušas sodītas, atstumtas, atraidītas un ignorētas tikai tāpēc, ka pārdevušas seksu, nevis strādājušas fabrikās vai fermās.” (244. lpp.)

Man personīgi jo īpaši interesantas bija pašas senākās nodaļas un nodaļas no mūsdienām. Ar baudu būros cauri šim apjomīgajam darbam, lai izzinātu ne tikai šo pērkamās mīlas vēsturi, bet arī caur grāmatas lapaspusēm paraudzītos uz pasauli, kāda tā bija senāk. Uz kultūru, paražām, arhitektūru un, protams, sievietēm, kuras atstājušas nepārprotami dziļas pēdas vēstures lappusēs un ar glanci izcēlušās uz citu laikabiedru fona, sievietēm, kas bija daudz vairāk kā tikai „prieka mājas” darbinieces. Grāmata arī spilgti atspoguļo visos laikos esošos aizspriedumus pret šīs profesijas pārstāvēm un mūžīgo cīņu par tiesībām, kas viņām bija jāizcīna likuma un sabiedrības priekšā. („Sievietēm, kurām tika piespriests sods par prostitūciju, neatlika nekas cits, kā turpināt pārdot seksu, lai to samaksātu, riskējot nopelnīt papildus sodus.” (239. lpp.)) Saprotams, bija arī notikumi, kas attiecīgajās nodaļās aprakstīti visai skopi, tomēr visu vienas grāmatas vākos tāpat neiekļaut. Un ir jau gana ar to, kas veido apjomīgo grāmatu „Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi”. Gribētos cerēt, ka apgāds izdos arī autores pirmo grāmatu par seksu.

„2016. gadā Apvienotās Karalistes Iekšlietu komiteja lēsa, ka valstī ir apmēram 72800 seksa strādnieku. 1851. gadā Dr. Viljams Aktons apgalvoja, ka tikai Londonā vien bijušas 210000 prostitūtas. Pārsteidzošo skaitli Aktons bija aplēsis, ņemot vērā togad ārlaulībā dzimušo bērnu skaitu, proti, 42000, un pieņemot, ka ikviena bērna māte vismaz piecus gadus strādājusi kā prostitūta, kopsummā iegūstot skaitli 21000.” (146. lpp.)

Teikt, ka esmu sajūsmu pilns būtu ļoti virspusēji, jo šī nudien ir fantastiska grāmata, kurā iegrimt un kurai ļaut sevi pārsteigt. Ja pirms tam par šo autori neko nezināju, tad tagad esmu viņas kaislīgs fans. Ļoti novērtēju to darbu, ko viņa ieguldījusi šajā jomā. Un ir prieks, ka tas daudzkārt ir arīdzan augsti novērtēts. Šis ir mans lielākais 2021. gada atklājums. Es nezinu, ko ar šo grāmatu iesāk kautrīgas, vēl miesas baudu neizjutušas pieaugušas meitenes (un vīrieši), bet šī nudien ir grāmata, ko uzdāvināt jebkura gadagājuma kungam (un gan jau arī dažai labai dāmai), pat ja viņam šādas lietas iepriekš nav interesējušas. Un nav pat jāgrib daudz lasīt, jo, kā jau minēju, grāmata ir fotogrāfiju pārbagāta…

„Šī grāmata aicina jūs palūkoties tālāk par virsrakstiem, sensācijām un seksa darba stereotipiem, saprotot cilvēkus, kas pelnījuši naudu, nodarbojoties ar seksu kā darbu. Šajā grāmatā, līdzās stāstiem par visas pasaules „naktstauriņiem, bārdāmām un priekameitām”, ir atrodami vārdi, fotogrāfijas un vēsturiski dokumenti, parādot viņu aizmirstībā grimušās īstās sejas, vārdus un ēnā nodzīvoto dzīvi.” (9. lpp.)

2 domas par “Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. 18+

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s