dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Kā zaldāts labo gramofonu

Laikā, kad manās rokās nonāca tobrīd vēl pavisam svaigi klajā nākusī Saša Stanišiča grāmata „Kā zaldāts labo gramofonu” (Jāņa Rozes apgāds), IMG_6488aes nenojautu, ka šīs pašas grāmatas oriģinālā (vācu) versija jau sen kā atrodama manā neskaitāmo grāmatu klāstā. Atceros, ka reiz to biju dabūjis kādā maiņas punktā un par savu jaunieguvumu ļoti nopriecājos, jo, jāsaka, kā ir, pārlieku bieži negadās tepat Latvijā tikt pie man interesējošām grāmatām vācu valodā. Tai uz aizmugurējā vāka rakstīts, ka šo grāmatu jālasa lēnām kā ēdot šokolādi. Tas esot jādara, lai katrreiz sajustu, cik laba un īpaša ir šī grāmata, kuras saturu jūs uzņemat. Tolaik gan nebiju vēl iesācis to lasīt un biju pat aizmirsis, ka manā grāmatplauktā tāda ir, un tikai tīrās nejaušības rezultātā man, sākot lasīt grāmatas latvisko versiju, sanāca uziet arī oriģinālu.

Galvenais varonis – kā reiz, arī pats autors – ir uzaudzis nelielā Bosnijas pilsētiņā pie Serbijas robežas. Laikā, kad grāmatu sāku lasīt, Bosnijā savas brīvdienas pavadīja mans brālis. Jau vairākus gadus viņš turp dodas katru vasaru, kaut gan arī viņa ģimenē jūtamas Dienvidslāvijas kara sekas un Vācijas dzīvoklī pie sienas stāv fotogrāfija ar šajā karā kritušo sievas brāli.

„[..] pie vilta uzticēšanās krūškurvim sāp vairāk nekā lauztas ribas…” (61. lpp.)

Neizskaidrojamu iemeslu dēļ man šī grāmata lasījās ļoti grūti. Vismaz sākotnēji. Nespēju pat atminēties, kad vēl ar kādu grāmatu man būtu gājis tik smagi. Gluži kā velt milzu akmeni kalnā. Un ne tāpēc, ka man nepatika tas, ko lasu, vienkārši veids, kādā šī informācija lasītājam tiek pasniegta, ļoti apgrūtināja manas koncentrēšanās spējas. (Kaut kad pašķirstīju vācu izdevumu, lai saprastu, ka arī tulkojums nav pie vainas.) Protams, dažbrīd nodaļas paskrēja garām nemanot, bet tas notika ļoti reti, pārsvarā man likās, ka šo grāmatu nekad tā arī neizlasīšu, kaut mani ļoti interesēja, kurp caur šo tekstu tieku vests (šķita, ka dažbrīd tas notika ar aizsietām acīm).

Grāmata ir sadalīta divās daļās, no kurām otro lasīju jau ar daudz lielāku prieku. Neprasiet man, kāpēc tas tā. Varbūt tāpēc, ka šī grāmatas daļa saucas „Kad viss bija labi”. Lai gan arī tajā romāns ir tikpat fragmentārs, neļaujot lasītājam pieturēties pie vienas konkrētas romāna tēmas. Tomēr nereti tieši šī netipiskā sadrumstalotība šķiet vērtīgāka par vārda tiešumu, jo tādējādi iespējams pazaudēties tekstā un negribēt no tā atrauties. Lai gan grāmata ir bezgala skumja, autors nevienā brīdī nezaudē humoru, cerību vai prieku stāstīt.

IMG_6485a

Galu galā šis nemaz nav tikai kara stāsts vai vēsturisks ieskats Bosnijas ikdienā pirms vairāk kā diviem gadu desmitiem, jo autors iztiek bez asiņainām un atgrūdošām detaļām par šo trakumu, stāstot savu stāstu ar bērnišķīgu naivumu un sirsnību. Romāns ir kā grāmata grāmatā, kuru arīdzan caurvij ļoti aizkustinošs un kaislīgs mīlasstāsts, kas patiesībā ir nepārspējams savā maigumā un saspringtībā. Un tieši tāpēc es Asijai veltītās romāna nodaļas lasīju ar vislielāko interesi un patiku. Lai ko tādu radītu, ir jāprot mīlēt.

„Asija, es meklēšu tavus matus un visās sejās tavu pieri. Visās sarunās es sēžu tavu vārdu kā sēkliņu un cerēšu, ka tā izaugs par puķi.” (213. lpp.)

Teksts bieži saskan ar tām atmiņām, kādas man pašam ir no bērnības. Kaut vai runājot tikai par makšķerēšanu vien. Caurām dienām spēju sēdēt pie dīķa (vai upes) un nevajadzēja ne ēst, ne ko citu. Bija tikai šī viena kaislība, kuru pārtraukt spēja tikai vasaras izskaņa, kad nācās atgriezties pilsētā un iet uz skolu. Un tieši tāpēc, līdzīgi kā Aleksandars, es būtu gribējis būt burvis… („Ja es būtu burvis, kas spēj pieburt visādas spējas, ziema un rudens būtu divas svētku dienas kaut kad novembrī, pavasaris būtu otrs nosaukums aprīlim, un visam pārējam gadam piemistu spēja būt vasarai, lai dzīvībai būtu atbalss, asfalts kustu un māte smērētu jogurtu uz maniem saules apdegumiem.” (169. lpp.)) Un, ja makšķerējis neesmu jau gadiem ilgi, tad manas simpātijas pret mūžīgu gadalaiku VASARA manī nav mainījušās nemaz.

IMG_6476a

P.S. Nesen ziņās redzēju sižetu, ka Saša Stanišičs ir ticis pie vēl vienas balvas, kuru viņam pasniedza par pašu jaunāko grāmatu ar nosaukumu „Izcelsme”. Nešaubos, ka pie šī autora darbiem, ja tie tiks tulkoti latviešu valodā, es vēl atgriezīšos, lai no jauna mēģinātu izprast autora stilu un personību.

„Ļoti veci cilvēki dzīvo divas dzīves. Pirmajā dzīvē viņi kāsē, staigā salīkuši, nopūšas: ak, ak, ak! Otrajā, tajā dzīvē ar aizsieto aci, viņi ar nātrēm aprunā kaimiņus, uzskata sevi par šerifu un iemīlas verandas krēslos vai bitēs.” (35. lpp.)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s