autors · dzīve · Latvijas Mediji · proza

Durvis

Visupirms sveicini Evitai Hofmanei pirmā stāstu krājuma iznākšanas sakarā. Urrā! Evita ir jau septītā (!) autore no mūsu Literārās akadēmijas kursa, kurai ir iznākusi grāmata. Ražīgs ir bijis šis laiks pēc rakstnieka diploma iegūšanas un ir patiess prieks, ka man ir bijusi tāda izdevība iepazīt šos jaunos (un dažus jau pieredzējušos) autorus, kuri viens pēc otra nu ir uzkāpuši uz latviešu literatūras lielās skatuves. Ceru, ka „Durvis” (Latvijas Mediji, 2021) spēs uzrunāt lielu lasītāju loku, un varbūt, ka pavasarī Evita tiks arī pie LaLiGaBas debijas balvas. Es viņai to novēlu!

„Nevaru parakstīt. Lapas ir pārāk baltas. Tās dzeļ man acīs. Vārdi jauc galvu. No tiem kļūst nelabi. Man iedeva magnetofonu – varu ar to runāt. Ne runāt ar to, bet runāt. Ierakstīt vārdus. Tas ir labi. Esmu pieradusi. Runāt ir gandrīz kā pierakstīt.” (31. lpp.)

IMG_1071 (1)

Mūsu bija padsmit, tāpēc lielāku vērību katram individuāli nebija iespējams veltīt. Skolas laikā biju slinks lasītājs, tādēļ daudzi toreizējie stāsti palika neizlasīti vai, gadiem ejot, ir vienkārši aizmirsti. Bija darbi, kas patika vairāk, citi – mazāk, bet mēs bijām diezgan vienots kolektīvs un vienmēr viens otram sniedzām labākos padomus. Tagad, kad manās rokās ir nonākušas Evitas „Durvis”, esmu mazliet pārsteigts, cik ļoti mani šie stāsti uzrunā. Ar dažiem no tiem – neskatoties uz to, ka galvenā loma tajos ir sievietēm – biju tik dziļi sasaistīs, ka nespēju vien nobrīnīties, cik daudz manis ir šajos tēlos…

„Simtiem reižu te kāds, atspiedies pret granīta sienu, zaudējis elpas ritmu, grūzdams un juzdams vagīnas atbildi. Savijoties pie pelēkajiem klintsbluķiem, plaukstas aizspiedušas akmeņu vēsos redzokļus.” (148. lpp.)

Daudziem Evitas rakstītprasme nebūs sveša. Autore, šķiet, ir publicējusies teju visos nozīmīgākajos Latvijas literārajos medijos. Evitas stāsti ne vienmēr ir gaiši. Reizēm pat it kā gaišs stāsts ir ar melnu krasu piejaucēts. Kā saka rakstniece (un mūsu bijusī pasniedzēja) Inga Žolude: „Ar izkoptu eleganci un huligānisku uzdrošināšanos autore īstajos vārdos nosauc arī visu pārējo.” Šī nu dien ir skarbās dzīves puse, ne izpušķoti stāsti mājsaimniecēm. Man pat šķiet, ka rakstniece Gunita L. šo grāmatu nicinātu vairāk kā Janas Egles „Gaismā”.

„Spiegšana un kliegšana manī nevilšus rosina domas par to, cik dievīgs klusums iestātos, ja vismaz vienam no viņiem uz sejas uzliktu spilvenu un kādu laiku paturētu. Ne pārāk ilgu laiku, bet tas darbojas efektīvi.” (120. lpp.)

IMG_1026 (1)

Stāsti nav gluži tipiski, kādus tos mēdz rakstīt citi manis lasītie autori. Tie nudien ir īpatnēji, ar dziļāku domu, un vietām pārsteidzoši detalizēti. Piemēram, stāsts par žurkām… Nekad mūžā nebūtu iedomājies, ka no viena stāsta uzzināšu tik daudz par šiem radījumiem. Lasīšanas procesā man tika jautāts vai stāsti ir vairāk kā Janai Eglei, vai kā Jāņa Joņeva „Tīģeris”. Vēl neizlasījis tos pilnībā, atbildēju, ka drīzāk jau Janas Egles stilā, jo no „Tīģerim” līdzīgiem stāstiem, manuprāt, daudzi izvairītos, ha! Un šī grāmata ne tuvu nav tik bezgaumīga.

„Jo platāk smaidu, jo dziļāka vēršas plaisa prātā. Tā kā aiza stiepjas no smadzenēm līdz pat būtības centram.” (167. lpp.)

Evitas redzējums ir ļoti specifisks. Dažbrīd viņas radītajos teikumos uzgāju tādas pērles, ka nācās svītrot vienu teikumu pēc otra un kļūt greizsirdīgam par tādu rakstītprasmi. Bet nav viegli izstāstīt, cik ļoti mani šis krājums pārsteidza un apbūra. Nebija neviena paša stāsta, kas mani atstātu vienaldzīgu. Kā minēju iepriekš, mani netraucēja pat tas, ka galvenās lomas šajos stāstos lielākoties bija sievietēm. Tā, piemēram, lasot titulstāstu „Durvis”, es iesākumā kaut kur aizmaldījos, bet kolīdz iedziļinājos lasītajā, biju patiesi aizgrābts. Tieši šajā stāstā alkohola pārpludinātie teikumi mani paņēma savā varā („[..] alkohols ir valūta, km vērtība nezūd.” (102. lpp.)). Un tieksme uz slepkavošanu… Tādā garā autore turpina savu sakāmo izstāstīt. Reizēm es nespēju noticēt, ka ir iespējams tik labi uzrakstīt… Un tieši šādus stāstus, ne citādākus. Bet to ir jāizlasa pašam, lai saprastu. Ar pliku grāmatu blogera sajūsmu vien te nebūs līdzēts, ha!

IMG_1074 (1)

„Rakstniekam ir jāvēro cilvēki. It īpaši tas, ko cilvēki dara tumsā – tad, kad domā, ka neviens viņus neredz. Dzīve ir bagātīgs iedvesmas avots.” (169. lpp.)

„Citu dzīvju drupas ir vieta jaunam sākumam.” (148. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s