dzīve · proza · Zvaigzne ABC

Sieviete, kura nenovecoja

To, cik ļoti man patīk franču literatūra, manuprāt, nevienam vairs nav jāstāsta. Un ir tik nenovērtējami jauki ik pa laikam atklāt kādu līdz šim vēl neiepazītu autoru, vislabāk, protams, vīrieškārtas pārstāvi. Ar Greguāra Delakūra romānu „Sieviete, kura nenovecoja” (Zvaigzne ABC, 2021) viennozīmīgi ir trāpīts desmitniekā. Vismaz attiecībā uz manu gaumi un interesi uz literatūru. Tas nāca drīz pēc tam, kad tikko biju ticis galā ar vienu veča romānu („Vīrieši manā situācijā” – norvēģu gan, ne franču). Grāmata vilināja, neskatoties uz to, ka nosaukums lika nojaust, ka tā, iespējams, ir kaut kāda neciešama fantāzija. Taču tā vis gluži nav, kaut daļa grāmatas tiešām ir vistīrākā fantāzija.

„Pieaugšana ir vardarbība, tās ir smagas sēras; mēs gribam būt gan brīvi, gan neatkarīgi, bet tajā pašā laikā turpināt saņemt aizsardzību, ko baudījām bērnībā, mēs sākam sisties pret pasaules mūriem, lai izvērtētu vietu, kuru mēs tajā ieņemsim.” (105. lpp.)

Romāns uz mani grāmatnīcā gaidīja ilgi. Tas bija tāds periods, kurā nekādi nesanāca tikt uz Saldu. Taču maija izskaņā es to saņēmu. Vārdos nav izsakāms, cik ļoti sajūsmināts biju, kad iesāku grāmatu lasīt. Bijām aizbraukuši uz Liepāju, kaut visi teica, ko mēs tādā laikā turp brauksim. Vēja pilsētā nenolija ne pilītes lietus. Laiks nudien bija ideāls pastaigai ar meitu, kura ratos saldi gulēja, un grāmatu. Dažbrīd ar lasīšanu aizrāvos tik ļoti, ka apkārtne izgaisa kā melnajā caurumā iekritusi.

„Kad esam veci, skaisti ir tas, ka esam veci, vienkārši.” (75. lpp.)

sieviettttt (1)

„Sieviete, kura nenovecoja” ir par laiku, par mainīgo un nemainīgo. Neparastā veidā tiek pastāstīts mazas meitenes pieaugšanas stāsts. Protams, būtu gribējies, lai stāsts ir par zēnu (bet vīriešiem vecums ir citādāks), ja reiz autors romānā ievijis savu mīlestību pret māti. Taču tā tomēr ir meitene, kas grāmatas lapaspusēs izaug kopā ar lasītāju. Un šī izaugšana ir tik baudāmi uzrakstīta. Teikums pēc teikuma kā no dārgumu lādes pasmelts. Varbūt to visu spēju novērtēt vien tāpēc, ka arī mana meita aug… mēnesi pēc mēneša mēs liekam kopā šo dzīves puzli. Tikko nosvinējām viņas gadadienu.

„Mums var būt desmit tēvi, bet vienmēr ir tikai viena mamma, un, kad viņa dodas prom, mums kaut kas tiek amputēts, un tā aizvietošanai neeksistē nevienas protēzes.” (31. lpp.)

Lieki piebilst, ka stāsts saistīts ar nāvi un tieši tādēļ šī sieviete nenoveco. Bet ne tikai. Arī stāsta galvenā varone, kura avārijā zaudējusi māti (ik reiz, kad ielās redzu Ford Taunus, es domāju par šo traģēdiju), kādā brīdī pārstāj novecot un tas, kas citām sievietēm šķistu dieva dāvana, Betijai ar laiku sagādā tikai ciešanas („Mana mūžīgā jaunība bija sods.” (162. lpp)). Viņa paliek mūžīgi jauna, kaut līdz ar faktisko vecuma iestāšanos, iekšēji Betija jūt novecošanu. Ārēji viņa aizvien ir jauna. Tik jauna, ka no viņas aiziet vīrietis, kurš ir gribējis kopā novecot. Arī dēls savai līgavai māti nevar stādīt priekšā kā māti… („[..] bez mammas novecojam nepareizi.” (48. lpp)) Rodas daudz un dažādi sarežģījumi, kurus autors meistarīgi savij tiešām burvīgā romānā. Un lai gan stāsts ir par sievieti, nedomāju, ka sieviete būtu spējusi šo uzrakstīt… vismaz ne tā… un nez vai sievietes sāpes būtu tik izjustas pašas sievietes stāstījumā. Vismaz man līdz šim nav nācies lasīt ko tādu kādas sieviešu autores izpildījumā. Vien retu reizi varbūt kādai autorei ir sanācis nonākt soļa attālumā līdz tam, ko šajā grāmatā paveicis Greguārs Delakūrs. Apbrīnojami.

„Bet laime, kā to zina visi šajā pasaulē, ir kaprīzs viesis. Viņa dažreiz pieceļas no galda bez brīdinājuma, bez iemesla.” (60. lpp.)

sieviettttt (2)

Romāns ir skaists, ar izciliem aprakstiem. Kas attiecas uz vecuma un vispārējā laika aprakstiem, šeit nav pilnīgi nekas, kam piesieties. Nedaudz tomēr manu sajūsmu pabojāja romāna otrā daļa, kad reālais sajaucās ar mazliet safantazētu realitāti. Bet es nudien sagribēju vēl kādu šī autoru darbu, jo ja autors arī citās grāmatās ir tik izcils (un interesants), es gribu vēl un vēl. Jāuzteic arī pēcvārds, kurā autors visu skaisti paskaidro. Gan to, ka Sieviete, kura nenovecoja, tiešām eksistēja, gan to, ka šī iejušanās sievietes ādā bija tāpēc, ka viņam pietrūka mammas, sakot: „Es biju tā sieviete, kas visu pameta mīlestības dēļ, lai manai mātei būtu tiesības uz mīlestības pilnu dzīvi, priecīgu dzīvi. Es biju viņa, vēl vienu reizi, lai viņu mazliet vēl aizkavētu.” Viņš arī atzīst: „[..] grāmata sāka augt, sākumā kā nezāle, tad kā puķu pušķis, kā kronis uz auksta marmora. Es sarakstīju Sievieti, kas nenovecoja līksmā ziņkārē, ar sajūtu, lai sevi atbrīvotu…”

„[..] grāmata ir vienīgā priecīgā apbedīšana tiem, kurus esam mīlējuši” (175. lpp.)

sieviettttt (4)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s