No rokas rokā! · proza · Zvaigzne ABC

Es biju cita

Pirms nedēļas

Rudens sākumā mums bija neliels kursa saiets, kurā cita starpā tika pieminēta arī kursabiedrenes Ramonas Indriksones jaunā grāmata „Es biju cita” (Zvaigzne ABC, 2021). Viņa pati gan uz šo kopā sanākšanu nebija ieradusies, taču tovakar ar viņu sazvanījos un Ramona ieminējās, ka varētu man savu grāmatu atsūtīt. Tā arī tika darīs. Uzreiz gan nesanāca tai pieķerties, jo tobrīd centos tikt galā ar vasarā iekrātiem parādiem. Taču jau sākumā zināju, ka ar šo Ramonas darbu man ies krietni grūtāk. Tas sarakstīts žanrā, kuru teju vispār nelasu. Bet savu kursabiedru literāros darbus es nesmādēju.

IMG_20210929_125152

Jau lasot autores debijas stāstu krājumu „Pāris metru zem ūdens” (Zvaigzne ABC, 2019), zināju, ka Ramonai padomā ir romāns. Līdz tam gan vēl bija jānonāk. Pandēmijas ierobežojumu dēļ grāmata neiznāca paredzētajā laikā, bet nu romāns izlasāms ikvienam. Ramona zina manu literāro gaumi un zina arī to, ka uz pasaules nav tādu grāmatu, kas vienlīdz labi patiktu visiem tās lasītājiem. Par to arī nedaudz aprunājāmies, kad pirms pāris dienām viņai atklāju savas domas romāna sakarā. Un tā jau ir – pat visizcilākā, balvām apdāvinātākā grāmata kādam tomēr sagādās vilšanos. Bet šis nav tas gadījums, jo es nebūt neesmu vīlies.

„Jūlija zinoši stāstīja, ka visi kārtīgie veči izmiruši kā dinozauri, pa pasauli vazājas pederasti, izvirtuļi un dzērāji.” (18. lpp.)

Ramona viennozīmīgi raksta meistarīgi, spēj savīt vārdus un teikumus tā, ka reizumis skudriņas skrien. (Patīkamākais ir tas, ka „Es biju cita” rakstīts pirmajā personā.) Savā pirmajā romānā Ramona iejūtas jaunas meitenes lomā. Beta ir dzīvē apjukusi meitene, un, jāteic, ir pat nedaudz baisi apzināties, ka kādam cilvēkam ar pretējo dzimumu var tā neiet. Un neiet vispār pa dzīvi kopumā. (Ceru, ka autore šo nav ņēmusi no savas jaunības, kaut brīžam var šķist, ka Betas tēls varētu būt Ramonas pagātnes rēgs.) Es nezinu, kāpēc, bet mani vienmēr nedaudz kaitina literārie darbi par cilvēkiem, kas dzīvē ja ne burtiski taisa sūdus, tad pamanās pašas vienkāršākās lietas sarežģīt tik ļoti, ka viss, maigi sakot, nebeidzas labi. Kaut bieži jutu Betai līdzi, īpaši jau pašos smagākajos brīžos, kuros viņa it kā ne pie kā nebija vainīga, tomēr daudz kas mani tracināja. Es gan apzinos, ka nebiju šī darba mērķauditorija. Taču, neskatoties uz to, ka sižets ir gana spraigs un interesants, es tomēr gaidīju mazliet vairāk drāmas, vairāk traģiskā. Varbūt.

„Bēdīgi ir tad, kad cilvēki paši izvēlas nepareizi dzīvot.” (57. lpp.)

IMG_20210929_124331

Tagad

Ramonas darbs prasa iedziļināšanos. Sākot to lasīt, es kaut kādā brīdī par daudz aizdomājos un pēkšņi man apkārt bija tik daudz tēlu. Brīžam nespēju izsekot līdzi, kas ir kas un kā šie visi tēli viens ar otru ir saistīti. Šis apjukums atgādina reizes, kad esi kādā saviesīgā pasākumā un kādam tavam draugam līdzi ir bariņš paziņu, no kuriem tu neko negaidi un arī neceri, ka šie no tevis kaut ko sagaida. Tie ir vienkārši tēli, kas eksistē. Nekas vairāk. Lūk, tā es jutos, kad attapos no aizdomāšanās. Romāna gaitā gan viss nedaudz nostabilizējās un es sāku saprast, kas ir kas un kāpēc attiecīgais tēls grāmatā figurē.

Darbs man mazliet atgādināja Sallija Rūnijas populāro romānu „Normāli cilvēki” (Zvaigzne ABC, 2020), tikai šajā reizē ne varone pati sev ko nodara, bet viņai pagalam neveicas. Liela bija mana sāpe lasot ainu, kurā Beta ar viltu tiek aicināta uz noplukušu piecstāveni ar bēniņiem kā īstā spoku filmā. „Nils satvēra manus plecus un nospieda zemē, rāva uz augšu svārkus… Rīstījos, lai ieelpotu, un viņš mani drusku atlaida un iebelza pa seju tik stipri, ka sāka asiņot deguns…” Līdzīgi jutos arī vēlāk, kad Betu izmantoja arī citi tādi riebekļi, īpaši tie, no kuriem to vismazāk gaidīji. Mierināja vien tas, ka šajā ainā „Kāds pēkšņi atrāva viņu no manis un sāka spārdīt. Nils vaidēja, bet es piespiedu plaukstas pie acīm, lai neko neredzētu.” (38. lpp.)

„Pretīgie kuiļi! Fuck viņus visus! Fuck! Kāpēc tā notiek? Izsalkušie riebekļi, aprij sievietes kā ātrās uzkodas, hamburgerus ar mērcīti, nagetus. Ātrās ēdināšanas ķermenis! Makdonalds. Viss līdz nelabumam. Nekad nekas nemainīsies! Uz kurieni? Kur ir manas mājas?” (111. lpp.)

IMG_20210929_123642

Viegla pastaiga šis romāns noteikti nebūs, kaut lasās tas ļoti raiti. Es gan bieži iedomājos, cik grūti vai viegli šo būtu bijis lasīt manai nu jau aizsaulē esošai omei. Ne tik daudz dēļ iepriekšminētajām ainām, kurām es tik ļoti līdzpārdzīvoju, bet atsevišķām epizodēm, kurās pielietotas mūsdienu tehnoloģijas, datorspēļu termini utt. Tos, šķiet, vecāks cilvēks varētu nesaprast itin nemaz. Ja mana otra ome lasīs „Es biju cita”, pēcāk pajautāšu viņas viedokli.

„– Beta mainīja identitāti. Viņai bija profili ar dažādiem vārdiem, bez uzvārda. Nebija draugu. Skolā viņa turējās savrup. Uz ballēm negāja, tikai uz saviesīgo sarīkojumu pirmo daļu, pēc tam vedu viņu uz mājām. Ļoti daudz pa datoru dzīvojās.” (138. lpp.)

IMG_20210929_124302

Starp citu, arī lēkāšana šurpu turpu pa laika skalu nav gluži manā gaumē. To gan esmu pamanījies pieciest un ar tādu ritmu jau protu sadzīvot. Galu galā tās taču ir tikai manas izlepušā lasītāja iegribas, ne visu grāmatmīļu portrets. Tā kā man domāt, ka romāns noteikti atradīs (un gan jau ir atradis) savus īstenos lasītājus. Par to es nemaz nešaubos. Un vēl… Viss, protams, nav tikai drūmās krāsās mālēts, jo grāmatā ir arī labs humors un tīri cilvēcīgas ainas.

„Mūsu laikos cilvēku attiecībās valda liels seklums. Viņi kā tādas bites tikai sūc no visām puķēm medu un neko nedomā. Aitu bars!” (201.-202. lpp.)

„Tā nebiju es – tās bija maitasputna saplosītās atliekas, kas bija izsvaidītas pa zemi.” (229.-230. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s