dzīve · proza · Zvaigzne ABC

Normāli cilvēki

Nezināmu iemeslu dēļ grāmatu „Normāli cilvēki” (Zvaigzne ABC, 2020) gaidīju ar neviltoti lielu interesi. Laikam jau romāna nosaukums un vāks manu uzmanību piesaistīja visvairāk (un arī izcilās tulkotājas Silvijas Brices vārds). Par pašu autori Salliju Rūniju un visu, kas ap šo grāmatu saistās, neko dzirdējis es nebiju. Iespējams tāpēc, ka grāmata īpaši populāra ir tieši jauniešu vidū. Un par viņiem arī ir šis īru rakstnieces stāsts.

„Dzīve ir tas, ko tu nēsā līdzi savā galvā.” (194. lpp.)

Uz grāmatu gaidīt nācās nedaudz ilgāk kā ierasts, jo ārkārtas situācija valstī visu bija diezgan pamanāmi nobremzējusi. Līdz ar to arī „Normāli cilvēki” „drīzumā” sadaļā pavadīja gana ilgu laiku. Taču kolīdz tā parādījās jaunumu sadaļā, es nekavējoties tiku pie kārotās literatūras. (Paldies Egitai!)

IMG_20200629a

Visiem jau labi zināms, ka grāmata ir par diviem jauniešiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ savu mīlestību (drīzāk kaisli) stūrgalvīgi noklusē. („Viņi ar Merianu būtu varējuši staigāt pa skolas gaiteņiem rokrokā – un ar kādām sekām? Patiesībā ne ar kādām. Nevienam tas nerūpēja.” (78. lpp.)) Jā, tur pastāv atšķirīgās pasaules – bagātie un nabagie – utt., bet es nedomāju, ka tas jebkad ir bijis šķērslis īstai un noturīgai mīlestībai. Tomēr statuss dara savu un kaut kādā brīdī šī mīlestība tiek šķirta un katrs no varoņiem nododas citiem miesiskiem iekārdinājumiem. Taču viņu starpā nebūt viss tā vienkārši beidzas. Viņi gadu no gada tiekas atkal un atkal, un, protams, visu laiku kniebjas. Sanāk tāda paliela māžošanās un sava rakstura bendēšana, jo līdz ar iegūto pieredzi nāk skaudrās dzīves bagāža, kas bijušo skaistumu dara par neesošu.

„[..] neesmu reliģioza, bet dažreiz man nudien šķiet, ka Dievs ir radījis tevi tieši man.” (113. lpp.)

Manuprāt, šis pat varētu būt ļoti smags pārbaudījums ikvienam gados jaunam lasītājam, jo īpaši tad, ja pašam kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ sanāk šādi dzīvot. Lai gan es, pieredzes bagāts pieaugušais, šo nenovēlētu pat savam ienaidniekam. Šis viss mudžeklis grāmatu dara ļoti depresīvu, kaut gan pa retam grāmatas lapaspusēs iespīd arī saule… Šī saule dod mazu cerību, ka galu galā viss būs labi. Tomēr skumjā ir krietni vien vairāk. Diemžēl.

Romāns „Normāli cilvēki” uzrakstīts ļoti vienkāršā valodā. Nekas netiek sarežģīts un izpušķots. Teikumi veidoti tā, lai pārlieku nebūtu jāiedziļinās literārajā burvībā, kaut gan daudzo personu parādīšanās atsevišķās ainās mani nedaudz izsita no sliedēm. Brīžiem  izlasītajā saputrojos pat tik tālu, ka katru nākamo nodaļu jau lasīju kā jaunu grāmatas sākumu, īsti neatceroties, kas notika iepriekš.

„Tas ir jocīgi, kādus lēmumus tu pieņem tāpēc, ka tev kāds patīk, viņš saka, un pēc tam visa tava dzīve ir citāda. Man liekas, mēs esam tajā dīvainajā vecumā, kad dzīve var ļoti mainīties sīku lēmumu dēļ. Bet kopumā tava ietekme uz mani ir bijusi ļoti laba, tāpēc tagad es, manuprāt, noteikti esmu labāks cilvēks. Pateicoties tev.” (224. lpp.)

Šķiet, šī grāmata ļoti atbilst gadsimtam, kurā mēs dzīvojam. Liela daļa jauniešu, kas ir šīs grāmatas mērķauditorija, savā iekšienē galvenokārt ir depresīvi vai pēc kaut kā ļoti skumst. Viņiem ir viss, bet rodas iespaids, ka nav nekā. Īpaši jau tie, kuri kāda nieka dēļ kaut kādā dzīves brīdī no sava bara tiek atstumti un izsmieti. Savulaik skolā es šādus cilvēkus vēroju un klusībā centos izprast.

Jāsaka, ka es pat caurbraucot nedaudz apskatījos seriālu, kas, jāatzīst, uzņemts tiešām labi. Arī ainas no grāmatas ir teju identiski atainotas. Uzreiz radās priekšstats par varoņu ārējo izskatu, ko lasot nespēju iztēloties. IMG_20200622aDomājams, šī ir tā reize, kad grāmatu fani mierīgi var lasīt grāmatu un netērēt laiku uz seriālu, bet pārējie – noskatīties seriālu un nedomāt par to, vai grāmata tomēr nebūtu labāka izvēle. Neviens neko nebūs nokavējis, jo abas šīs lietas ir viens un tas pats…

„Būt kopā ar Merianu ir kā atvērt durvis, kas ved prom no normālās dzīves, un aizvērt tās sev aiz muguras.” (12. lpp.)

Rakstības stilā mani visvairāk tracināja tādas kā norādes uz to, kas konkrēti tiek darīts: „Meriana guļ un elpo… Konels ieklepojas… Meriana pieceļas sēdus… Konels pasniedzas pēc viņas rokas… Meriana apguļas gultā… Konels uzguļas viņai virsū… Merianas balss tagad ir aizsmakusi… Meriana pamāj ar galvu… Merianai sāp krūtis no gulēšanas… Meriana sameklē savas drēbes… Meriana parausta plecus…” Utt. Ja tas nenotiktu dažu lappušu ietvaros, es neko neteiktu. Līdzīgi ir ar dialogiem, kuri rakstīti kopīgā tekstā bez pēdiņām. Visu laiku: „viņš saka”, „viņa atbild”, „viņš jautā”, „viņa domā”. Līdz apnikumam, godīgi sakot.

Bet kaut kādā ziņā es sajutu Konelu sevī. Protams, ne tagad, kad esmu laimīgi precējies un vairs nedomāju par neko citu, bet agrāko sevi. Patiesībā gan to teikt ir pārāk skaļi, jo šis puisis ne vienmēr atbilda tam tēlam, kāds viņš bija brīžos, kad es sajutu sevi viņa lomā. Lasot vienmēr centos distancēties no abiem nelaimīgajiem varoņiem, lai nejustos tikpat nomācoši. Pārāk drūmās krāsās autore visu centusies sapīt. Laikam jau Apvienotās Karalistes pelēcīgie laikapstākļi dara savu…

„Ja paskatās, kā vīrieši dzīvo patiesībā, kļūst skumji, Meriana saka. Viņi kontrolē visu sociālo sistēmu – un vai tas ir labākais, ko viņi spēj sasniegt? Tas pat nesagādā viņiem prieku. Viņi neprot izklaidēties.” (97. lpp.)

P.S. Man ļoti patika Vijas Kilblokas šīs grāmatas sakarā izteiktais viedoklis fb grupā „Izcilās grāmatas”. Viņa rakstīja: „Tā kā man visu laiku tikai puikas riņķī, nebiju padomājusi, kā tagad jaunām sievietēm dzīve jāveido. Nu es beidzot esmu noticējusi jaunības depresijai un suicidiālām tieksmēm. Tā agrīnā skolas seksuālā dzīve, kur meitenes jūt kaut kādu sevis apliecināšanas pienākumu gulēt ar nenobriedušajiem šmurguļiem, ir vienkārši traģiska. Tu nevari iet uz savu skolas izlaidumu, ja tevi kaut kāds plātīzeris nav ielūdzis… Koledža izrādās vēl s….gāka vieta – tavs sociālais statuss atkarīgs no tā, ar ko tu drāzies un tavs ķermenis nemitīgi maina īpašniekus gan tāpēc, ka tiek mainītas mācīšanās vietas, gan tāpēc, ka vispār jau jaunībā daudz kas ir nenoturīgs. Jei bogu, paudīšu savus vecmodīgos uzskatus, kurus tikai nupat atklāju – ir tomēr kaut kāds labums tajā, ka manā laikā nebija burvju aizsargtabletīšu un iestudētas izpratnes par savām emocijām. Bija mums gandrīz visiem studiju laika bērni, ģimenes, mīlestība nevis attiecības, dzīve, un mēs bijām normāli cilvēki bez tā garā antidepresantiem bruģētā ceļa. Bet tā vairs nebūs nekad.”

„Visus šos gadus viņi abi ir bijuši kā divi mazi augi, kas dala vienu un to pašu zemes gabaliņu, snaikstās viens otram apkārt, izliecas, lai dotu otram vairāk telpas, ieņem gluži neticamas pozas. Bet beigu beigās viņa ir kaut ko paveikusi Konela labā, ir devusi viņam jaunas dzīves iespēju un par to vienmēr varēs justies gandarīta.” (253. lpp.)

2 domas par “Normāli cilvēki

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s