Ikreiz, kad lasu kaut ko par deportāciju, man sažņaudzas sirds. Pat tad, ja stāstītājs lielākoties ir bijis pārlieku pozitīvi domājošs cilvēks un, neskatoties uz savu sūro likteņa pavērsienu, neko skarbu tā arī nepasaka. Pirms nedēļas es beidzot piebeidzu lasīt grāmatu „Mēs tiksimies mūžībā” (Latvijas mediji, 2021), kas veltīta 1941. gada 14. jūnija deportācijas piemiņai. To… Turpināt lasīt
Manās rokās ir pēdējais Italo Kalvīno darbs „Palomars” (Jāņa Rozes apgāds, 2022), kas oriģinālvalodā izdots laikā, kad piedzimu. No itāļu valodas to tulkojusi neviena cita kā Dace Meiere. Tikko kā biju piebeidzis lasīt vienu citu viņas tulkotu darbu, ķēros klāt šim. Nav tā, ka pēc iepriekšējā Kalvīno romāna „Ja reiz ziemas naktī ceļinieks” (Jāņa Rozes… Turpināt lasīt
(Sakarā ar krievu okupantu iebrukumiem Ukrainā, šis tas no agrāk atsauksmē uzrakstītā bija jālabo un jāizdzēš. Līdzīgi bija ar bildēm, ko visu šo laiku centos piemeklēt, lai raksts būtu nedaudz simpātiskāks arī vizuāli. Bet tā kā es to visu tik ilgi biju vilcis garumā un noliktā publicēšanas diena sakrita ar kara sākuma datumu, nolēmu ne… Turpināt lasīt
Ir pagājis tieši mēnesis kopš Krista Anna Belševica man atsūtīja savus stāstus par atmiņām, kam dots interesants un dziļdomīgs nosaukums „Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām” (Zvaigzne ABC, 2021). Klāt bija pievienota lapiņa, kurā autore atvainojas par saviem lēnajiem tempiem. Taču nu man pašam ir jālūdz atvainošanās par vēl lēnākiem tempiem, kas attiecas uz šīs… Turpināt lasīt
Nav tā, ka esmu stāvā sajūsmā par Haruki Murakami darbiem, kaut reizi pa reizei es tos lasu un nereti arī izbaudu. Reiz tikai viņa atpazīstamības dēļ sagribēju viņu izlasīt no A līdz Z. Palēnām pat biju sācis vienu pēc otras iegādāties viņa latviski izdotās grāmatas. Tomēr līdz reālai lasīšanai es netiku. Līdz 2018. gadā latviski… Turpināt lasīt
Grāmatas Ir Mani Labākie Draugi 