Šugerbušs

No tiesas neatminos, kad pēdējo reizi esmu bijis pilntiesīgos grāmatas atklāšanas svētkos, bet tikko (vairs jau ne tik ļoti „tikko”) tādos pabiju, jo manai Literārās Akadēmijas kursa biedrei Ingrīdai Zaķei (literārās aprindās zināma arī kā Gundega Kaziņa) klajā nācis jauns stāstu krājums „Šugerbušs” (Zvaigzne ABC, 2023). Tie ir absurdi stāstiņi, kas it kā adresēti tieši vīriešiem. Pietam, kā saka pati autore, Šugerbušs esot latviešu Misters Bīns. Mani gan vairāk pievilināja Toma Kalninska vāka noformējums un ilustrācijas.

Lai gan man plauktā ir teju visas sava literāri apdāvināto kursa biedru grāmatas, sākot no Rolandas Bulas, Leldes Kovaļevas un Ramonas Indriksones, beidzot ar Vijas Laganovskas un Evitas Hofmanes darbiem, Ingrīdu tā arī nebija sanācis vēl lasīt (protams, ja neskata skolas laika stāstus), kaut plauktā man netrūkst arī viņas iepriekšējie garadarbi. Un lai gan grāmata nav bieza, tikai marta pašā izskaņā sanāca tajā tā pa īstam ieskrieties un to izlasīt.

„Laikmets un sabiedrība lauž cilvēku, spiež mainīt viņa skatījumu uz pasauli.” (68. lpp.)

Jāteic, pasmieties par sevi ne visi spēj, taču šai grāmatā man bija par maz paša Šugerbuša. Izlielīts kā latviešu Misters Bīns, Šugerbušs šeit parādās visai reti. Intriģējoši paģirainais ievadstāsts, ļāva atminēties dažas ainas no manas jaunības un kārtīgi pasmaidīt, tomēr gribējās krietni vairāk viņu pašu arī turpmākajās grāmatas lapaspusēs, ne tikai izzināt visu viņa piederīgo – gan klasesbiedrus un bērnības draudzenes, gan pusmāsas un kolēģus, gan paša mātes un sievas – stāstus. Taču, neskatoties uz nelielo vilšanos faktā, ka paša Šugerbuša šeit bija krietni pamaz, tā likās ļoti laba pieeja romāna uzbūvei kopumā. Arī asprātības un humors grāmatā ir gana pietiekoši, kaut kārtīgu absurdumu devu es drīzāk meklētu TR Notāra darbos. Papildus vērtība, protams, ir manis jau minētās ilustrācijas.

„Katra varoņa tēlu viņa rūpīgi izstrādāja, motivējot tā rīcību ar pārliecinošiem faktiem. Rakstot viņa garīgi lidoja! Līdzko pirksi pieskārās datora klaviatūrai, doma kā tāds taurenis izkūņojās no maza kāpuriņa, izplešot spārnus un paceļoties Visumā, brīžiem uzplanējot tik augstu un tālu, ka bija grūti atgriezties tieši šo aprakstu sākusi.” (86.-87. lpp.)

Es nezinu, vai ir nepieciešams baigi stāstīt par stāstu saturu, jo tas ir ļoti daudzveidīgs. Dažiem personāžiem dzīvē nav paveicies, citiem ir. Tāda ir dzīve. Daži stāsti noturēja manu interesi līdz pēdējam teikumam, citus savukārt līdz galam neizpratu. Var jau būt, ka dzīvoju citādākā vidē vai neesmu vēl gana pieaudzis, lai justu līdzi šādiem personāžiem, bet es nudien gaidīju grāmatu tikai par Šugerbušu. To veci, kas pirmajā stāstā vārtījās pa zemi… Gan jau Ingrīda nav saudzējusi savus piederīgos, paņemot pa kādai epizodei no viņu dzīvēm, bet viens stāsts – Netreferis – man lika domāt par pašu autori. Tā noteikti ir viņa, kas cer uz lieliem panākumiem kāda romāna sakarā. Ingrīdai talanta netrūkst, trūkst tikai pacietības(?).

„[..] savu personību pilnveidot nekad nav par vēlu…” (43. lpp.)

P.S. Jau no pirmās dienas, kad savās rokās turēju „Šugerbušu”, zināju, ka atsauksmes bildēm man noteikti vajadzēs gāzmasku. Es to visur izmeklējos, taču neatradu ne draugu kolekcijās, ne kur citur. Tad nu nācās šai idejai atmest ar roku, jo sen jau bija vajadzējis šo nopublicēt.