dzīve · proza · Zvaigzne ABC

Pāris metru zem ūdens

Tieši pirms mēneša (19. septembrī) notika Ramonas Indriksones debijas stāstu krājuma „Pāris metru zem ūdens” atklāšanas pasākums. Protams, arī es turp devos, jo Ramona nav tikai vēl viena jauna personība latviešu literatūrā, bet arīdzan mana bijusī kursabiedrene Literārajā akadēmijā. Vēl šodien atceros, kā mēs ar Anitu, klausīdamies citu kursabiedru stāstītāja, domājām, ka tur galīgi neiederamies. Un ne tikai tāpēc, ka divām dāmām jau tobrīd bija izdotas grāmatas, bet arī par to, ka teju visi citi bija beiguši skolas, kas vairāk vai mazāk saistītas ar radošo. Lai gan – nav jau nemaz tik traki, ha.

Bez tā, ka Ronalds Briedis mums akadēmijā mācīja teoriju, pie Ingas Žoludes regulāri rakstījām tekstus (citi cītīgāk, citi slinkāk). Kas attiecas uz Ramonu, kura sākotnēji slēpās aiz cita vārda, krājumā „Pāris metru zem ūdens” atrodami arī vairāki stāsti no skolas laikā tapušajiem. Un, kā par laimi, starp grāmatā publicētajiem 12 stāstiem ir arī mans mīļākais Ramonas akadēmijas laika stāsts „Vēstule”. Atceros, ar kādu sajūsmu to lasīju un izbaudīju viņas stilu, kurš, laikam ejot, tapis tik izsmalcināts, ka reizēm pat neticas, ka ir iespējams uzrakstīt ko tik skaistu. Īpaši jau atsevišķas stāsta detaļas, kuras pārsteidz un apbur. Un tie salīdzinājumi… Ak, svētā Marija… Piemēram, šis: „Brīvdienas Rīgā nozibēja īsas kā limonādes putas glāzē” vai: „Peļķe kā milzīga raganas acs izpletusies pāri ietvei.” Iespējams, ka tas arī ir vienīgais šīs grāmatas mīnuss – tā ir pārlieku meistarīgi uzrakstīta.

„Pleci sakumpuši uz priekšu, galva nokārta lejup. Kā bezcerīgi savītusi puķe, kura piemirsta vāzē” (30. lpp.)

Lai nu kā, „Vēstule” bija Ramonas pats pirmais stāsts un pēc tā izlasīšanas es tūlīt sajutu vēlmi uzrakstīt šī stāsta citādāku versiju, proti, aprakstot notikumus no stāstā esošā vīrieša perspektīvas. Es gan to neesmu izdarījis vēl šobaltdien, bet kas zina – varbūt kādreiz to uzrakstīšu. Mums arī mācību gada izskaņā tika uzdots līdzīgs uzdevums, kur katram bija jāizvēlas viens no kolēģu jaunākajiem darbiem un par to jāuzraksta stāsts. Toreiz Ramona izvēlējās manu vilciena stāstu, kurš gan šajā grāmatā nav iekļauts, bet tika publicēts žurnālā Jaunā Gaita.

Atceros, ka kaut kad tiku lasījis stāstu „Vēl tikai augusts” (bet ne Satori, kur tas bija publicēts) un pēc tam ar Ramonu par to apspriedāmies. Atceros, ka tas bija tāpēc, ka stāstā ir varonis, kuram dots mans uzvārds. Bet to, kur un kad mēs par to runājām, es, sit mani ar atvērtu krūšturi, vairs neatceros. Tas gan arī nav tik būtiski, jo pats galvenais ir neviltotais prieks, kas pārņem domājot par to, ka ir izdota vēl viena mūsu kursabiedra grāmata. Apsveicams krājums. Noslīpēti teikumi.

„Istabas sienas virpuļoja, dīvāns ļodzījās. Zem pagalvja čaukstēja spilvens, it kā būtu piebāzts vēstulēm, nevis mīkstām dūnām.” (72. lpp.) 

Ramonas stāsti – vismaz vairums no tiem – nav tādi, ko pus-izlasītus var atstāt novārtā, kā to dažreiz mēdzu darīt (slikts ieradums). Pēcāk var likties, ka lasi jau gluži citu stāstu, jo vieta un laiks var būt izmainījies līdz ar iesaistītajām personām. Kad grāmatu biju izlasījis, es Ramonai uzrakstīju personīgu vēstuli, jo to, ko man par šo grāmatu gribējās pateikt, es nemaz tā pa īstam nespēju uzrakstīt. Un viņa saprata manis rakstīto, kaut bažījos, ka tas, izteikts virtuālajā vidē, varētu palikt nesaprasts. Piemēram, par to, man lasot bieži bija jādomā par to, ka šāda veida literatūru ne vienmēr mīlu lasīt. Par to, ka stāsti ir ļoti dziļi un, ka tie ir stāsti vistiešākajā nozīmē, bet tas ir stils, kuru parasti nelasu. Un ne tāpēc, ka tiem būtu kāda vaina – nu nē! – vairāk gan tāpēc, ka man tuvāks ir dokumentālais žanrs un nedaudz citādāka pieeja izstāstītajam. Tā, lai pats varu iejusties tēlā, lai arī tā ir sieviete.

„Katrs brīdis ir mazs notikums, gaismas pārvēršanās rītausmā un izdzišana vakarā, apaļā sienas pulksteņa tikšķi, kas saplūst ar fizioloģiskā šķidruma pilēšanu, bezgala vienmuļu un iemidzinošu.” (155. lpp.)

IMG_6303

Laikā, kad grāmata iznāca, būtu priecīgāks, ja tas būtu bijis romāns. Ne tāpēc, ka man būtu kaut kas pret stāstu formu, bet jāatzīst – pēdējā laikā esmu izlasījis ļoti daudz stāstu krājumus, ka kārojas iegrimt kādā romānā. Es gan par šo vēl noteikti uzrakstīšu atsevišķu ierakstu…

Es satiku Ramonu dienā, kad viņa bija parakstījusi līgumu par grāmatas izdošanu. Tobrīd tas gan vēl bija slepens pasākums, bet viņa to atklāja. Un šī ziņa ļoti priecēja jau toreiz. Un nu jau tas ir realizējies un tūlīt savu grāmatu izdos arī nākamā kursabiedrene Lelde (grāmata tik tikko ir parādījusies un tās prezentācijas pasākums notiks 1. novembrī) un bez viņas arī Vijai jau ir savs dzejoļu krājums un pavisam drīz būs arī stāstu krājums. Un es nedomāju, ka ar to viss apstāsies.

„Ko Mārai darīt ar savu aso mēli? Iet zāli pļaut?” (120. lpp.)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s