Ļaunuma rašanās

„Jūs spējat visu, kas ļauns, tādēļ vēlos no jums labo.”

Frīdrihs Nīče, Tā runāja Zaratustra

Augusta izskaņā (eu, kur palika oktobris?) no Jāņa Rozes apgāda paņēmu divas grāmatas – vienu ļoti jautru bērnu grāmatu, otru – zinātnisku pētījumu par cilvēces tumšo pusi. Ja paņemto bērnu grāmatu jau biju lasījis oriģinālvalodā un zināju par ko tā ir, otro grāmata man bija tumša bilde. Es par to nezināju pilnīgi neko, kā arī nebiju drošs, ko no tās gaidīt. Bet, iesākot to lasīt, nudien biju pārsteigts. Jāteic gan, ka nav viegli no mūžīgās daiļliteratūras pēkšņi ienirt zinātniskā pētījumā, kas turklāt vēsta par ļaunumu. Taču dr. Džūlijas Šovas grāmata „Ļaunuma rašanās” (Jāņa Rozes apgāds, 2022, no angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds) ir sarakstīta vienkāršā valodā, tāpēc uztvert akadēmiskos pētījumus ir krietni vieglāk.

„Kad nolobām nost biedējošo virsmu, pat ļaunākie slepkavas izrādās cilvēki. Izpētot datus, šķiet, ka cilvēki lielākoties izdara slepkavības to pašu iemeslu dēļ, kādēļ dara pārējo – lai nodibinātu sakarus ar citiem cilvēkiem, pasargātu savas ģimenes, sasniegtu savus mērķus, iemantotu lietas, kas tiem šķiet nepieciešamas. Tie tā rīkojas, lai tiktu galā ar parastām cilvēka emocijām, piemēram, dusmām un greizsirdību, iekāri un alkatību, nodevību un lepnumu.” (69. lpp.)

Šo darbu lasīt ir kā atgriezties skolas solā. Protams, skolā tādas lietas neviens nemāca (ja vien tu nemācies psiholoģiju un tamlīdzīgus lietas), taču apkopots šai grāmatā ir nudien daudz interesantu lietu, daudz pētījumu un eksperimentu. Autores uzskati liek mainīt priekšstatus par cilvēkiem un sabiedrību kopumā. Vietām gan „Ļaunuma rašanās” ir nedaudz saraustīta un prasītos stāstīto izvērst plašāk. Bet šīs vājās vietas grāmatā man neliedza ar patiku urbties visam tam ļaunumam cauri. To darot brīžiem pat likās, ka esmu tādā patīkamā eiforijā. Vairākas rindkopas pat sievas ģimenei palasīju priekšā. Jo bija ārkārtīgi interesanti.

„[..] regulāra maltīšu ieturēšana, lai uzturētu cukura līmeni, palīdzētu samazināt agresiju attiecībās. Tāpēc nākamo reizi, kad grasāties uzsākt strīdu ar partneri, vispirms kaut ko apēdiet.” (35. lpp.)

„Lai kā mums tas nepatiktu, ir jāatzīst – agresija ir normāla parādība, nevis ļaunums.” (37. lpp.)

Tomēr ne vienmēr bija viegli tikt pāri vienai otrai rindkopai. Piemēram, grāmatā bija apakšnodaļa par Milvoku monstru Džefriju Dāmeru. („Ja pastāvētu kāds ļaunuma kritēriju saraksts, viņš atbilstu visiem punktiem.” (67. lpp.)) Vēl pirms es līdz tai nokļuvu, iepriekšējā naktī biju iesācis skatīties nu jau ļoti populāro seriālu par šo briesmīgo sērijveida slepkavu. Līdz pat tam brīdim par viņu neko nebiju dzirdējis un tobrīd dabūju dubultā – dažas lapaspuses grāmatā un seriālu 10 sēriju garumā. Tai pat laikā kāda mana draudzene IG bija ielikusi smieklīgu video, kur kāds vīrietis stāsta par sievietēm, kas šādus maniaku dokumentālos seriālus skatās prieka pēc un pat iemieg pie slepkavību podkāstiem, jo tie, redzies, palīdzot atslābināties, ha! Viņš arī ieteica no tādām sievietēm turēties pa gabalu…

„Mums patīk nogalināt. Un tas ir lieliski, jo mums jānogalina, lai izdzīvotu. Moka izsalkums? Kāds jānogalina, lai paēstu. Slimība? Jānogalina baktērija, pirms tā nogalina mūs. Kāds apdraud? Jānogalina pašaizsardzības nolūkā. Nevar saprast, kas tas ir? Katram gadījumam jānogalina.” (46. lpp.)

Kopumā šī ir visai provokatīva, domu rosinoša un gudra grāmata, kurā netrūkst arī labs humors. Cita starpā tajā sastopami tādi psihopāti kā Čārlzs Mensons un Džeks Uzšķērdējs, kā arī tiek pētīts, ar ko Ādolfa Hitlera smadzenes atšķīrās no citu cilvēku smadzenēm (izrādās – ne ar ko). Džūlija Šova iztirzā agresijas, perversijas, pedofilijas un pat verdzības jautājumus. Un ko tik vēl ne. („Ja neesat pārliecināti, vai ticat tam, ka ir iespējama labāka pasaule, ļaujiet man jums palīdzēt.” (189. lpp.)) Grāmatas noslēgumā viņa atgādina, ka ir jāpārstāj cilvēkus saukt par ļauniem, jo tas „liedz pamanīt svarīgas nianses, kas ir šīs rīcības pamatā.” Arī es, lasīdams šo grāmatu, nemitīgi centos sev atgādināt to, kas patiesībā ir ļaunums un kas nav.

„Mūsu sabiedrība uztur spēkā mizogīnisku vērtību kopumu, kura saknes ir tik dziļas, kas spēj nest tikai postu un ļaunumu.” (206. lpp.)

„Pienācis laiks par ļaunumu domāt citādi.” (238. lpp.)

P.S. Lūk, viens no faktiem grāmatā, kas lika man sasmieties: „Zivju depresija ir tik līdzīga cilvēku depresijai, ka zinātnieki izmantojuši zivis, lai pētītu antidepresantu iedarbību. Tāpēc, ja esi ēdis nebrīvē audzētas zivis [es esmu], uz tavas sirdsapziņas ir zivju bēdas.” (173. lpp.) Tā, lūk.