Aizķeršanās galaktikas nomalē

Reiz sen senos laikos, kad vēl strādāju grāmatnīcā, bija tāds laiks, kad par nedēļas piedāvājuma grāmatu bija izlikts stāstu krājums ar visai interesantu nosaukumu „Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs” (Jāņa Rozes apgāds, 2012). Tā kā šo grāmatu tikko biju izlasījis, zināju, ka tā pavisam noteikti nav kuram katram ieteicama literatūra. Bet gaumes jau ir visdažādākās. Tā nu es, stāvot pie kases, kolēģei aizrautīgi stāstīju par vienu konkrētu stāstu („Dzemde”) no šīs grāmatas, pieminot, protams, arī to, ka grāmata nav kuram katram, un manis stāstīto bija dzirdējusi arī kāda pavisam netālu stāvoša, eleganta paskata sieviete gados, un, atnākot pie kases, teica, ka noteikti paņems arī manis minēto stāstu krājumu. Tālākais jau ir vēsturē, jo nu pie lasītajiem ir nonākusi autora jaunākā grāmata ar nosaukumu „Aizķeršanās galaktikas nomalē” (arī Jāņa Rozes apgāds, 2022). (No ivrita tulkojusi Māra Poļakova. Darbs paveikts teicami.)

Manuprāt, šis stāstu krājums līdzinās tam vienam cilvēkam klasē, kas prot visus citus skolasbiedrus sasmīdināt. Šī grāmata viennozīmīgi ir klases klauns. Bez smaida to izlasīt nav iespējams. Pat visskarbākajam pesimistam ne, ha! Stāsti (izņemot vienu) pārsvarā ir ļoti īsi, bet pat tad tie pamanās būs tik sasodīti spēcīgi, ka mute paliek vaļā. Etgara Kereta stils, šķiet, ir neatkārtojams. Tēmas, par kurām autors savos stāstos runā, ne vienmēr ir ikdienišķas, kaut tādas noteikti varētu arī būt. Brīžiem tie liekas tāda vienaldzīgā – bet ļoti sarkastiska un dullu domu domājošā! – vērotāja stāsti, kuros lasītājam sevi iefiltrēt var būt pagrūti.

„Mana dzīve bija pagalam, sūdu smaka tai piestāvēja.” (7. lpp.)

—

Krājums sākas ar dažiem tiešām izciliem stāstiem, kurus lasot, sapratu, ka tos tāpat vien laist sev cauri nemaz nav iespējams. Tanī brīdī nodomāju, ka būtu svētīgi – protams, ja es nebūtu tik slinks un apkrāvies ar bērniem, ha! („Bērna smiekli ir skaistākais, kas šajā smirdīgajā pasaulē ir.” (57. lpp.)) –, par šo grāmatu rakstīt daudz plašāk. Ar to es domāju: aprakstīt savas emocijas par katru stāstu atsevišķi. Autors to būtu pelnījis. Piemēram, jau tas vien, ka pirmā stāsta nosaukums ir nevis „Pēdējā reize, kad mani izšāva no lielgabala”, bet gan „Priekšpēdejā…” Domas raisās un intriga ir vēl pirms sāc stāstu lasīt. Pārpratumu pilns ir arī nākamais stāsts. Tas ir par lēcienu no četrstāvu nama jumta apmales. Viennozīmīgi – viens no labākajiem stāstiem, ko esmu lasījis.

Nav noslēpums, ka arī es reizēm kaut ko rakstu (ne tikai grāmatu atsauksmes), tāpēc stāsts „Tods” man patika jo īpaši. Tas sākas ar ainu, kurā draugs grib, lai viņam uzraksta stāstu, kas palīdzēs ievilkt gultā meitenes. Reiz arī es tādu lūgumu esmu saņēmis, un man savulaik bija dažas tādas īpašas četrrindes (SMS vajadzībām), kas paveica brīnumu lietas. Tās iegūt gribēja ne viens vien kārumnieks, jo uz meitenēm tās iedarbojās līdzīgi kā viagra uz locekli, ha!

—

Absolūti ģeniāls ir stāsts „Auto koncentrāts” (tam par godu vāka ilustrācija un attiecīgi arī manas šī bloga bildes). „Saruna ir kā tunelis, kuru tu ar karoti pacietīgi roc cietuma grīdā. Tai ir viens nolūks, dabūt tevi ārā no turienes, kur šobrīd atrodies. Un, kad tu roc tuneli, tam otrā galā vienmēr atrodas galamērķis: empātija, kas novedīs pie nopišānās, vīriešu intimitāte, kas lieliski iet kopā ar pudeli viskija, kaut kas tāds, kas radīs mazliet drošības sajūtas dzīvokļa saimniekam, kurš ieradies iekasēt īres maksu. Katram tunelim ir virziens, taču karote, vismaz manā gadījumā, vienmēr ir tā pati: sarkanbalts sēšastotā gada mustangs ar atveramu jumtu, saplacināts līdz minibāra lielumam un stāv pie manis viesistabas vidū.” (30. lpp.) Tas uzrakstīts sasodīti dzīvi. Lasot ainu, kurā puika lej koncentrātam virsū ūdeni, es pilnīgi sajutu pludojošu dzīvokli…

„Kam tagad pagātni, ja blakus gultā ir saritinājusies tik silta un mīksta tagadne?” (45. lpp.)

Un nebūs melots, sakot, ka absolūti fantastiski, izdomu bagāti un absurdi ir lielākā daļa stāstu (par piemēru jāmin arī e-pastu sarakstes, kas ik pa laikam starp stāstiem uzplaiksnīja), kaut netrūka arī viens otrs tāds, kur autors likās “lejam ūdeni”. Bet tā ļoti gaumīgi, un, protams, ar humoru. Un man ir žēl par šo visu neuzrakstīt daudz izvērstāk, saprotamāk, jo šis nudien ir viens no labākajiem ārzemju autoru stāstu krājumiem. Atliek cerēt, ka nepaies vēl 10 gadi līdz latviešu lasītājs tiks pie nākamās izcilā Izraēlas rakstnieka grāmatas.

„– Lidors skatās uz mani kā uz karali. Nav nekā foršāka par to, ka redzi savu bērnu uz tevi tā skatāmies. Foršāk par atvaļinājumu Taizemē. Labāk par atsūkāšanu. Labāk nekā iedot bietē kādam, kurš ir to pelnījis.” (53. lpp.)