dzīve · Latvijas Mediji · proza

Soli pa solim

Vasaras karstumā tiku patīkami iepriecināts, jo saņēmu paciņu ar trim grāmatām, no kurām viena bija tiešām negaidīts pārsteigums – latviešu valodā bija izdota vēl viena norvēģu autora Ērlinga Kages grāmata „Soli pa solim” (Latvijas Mediji, 2022. Tulkojusi Māra Valpētere). Tā kā tik ļoti sajūsminājos par viņa „Klusums trokšņa laikmetā” (Latvijas Mediji, 2018. Atkārtoti pārizdota 2022. gadā), ko izlasīju divreiz un gan jau lasīšu vēl un vēl, arī uz jauno grāmatu liku ļoti lielas cerības. Un es netiku pievilts, tikai tīkami apburts par to, cik daudz interesantu lietu var apkopot vienā plānā grāmatiņā.

„Pamazām es sapratu, ka pasaule nav tāda, kāda tā izskatās, pasaule ir tāda, kāds esi tu.” (84. lpp.)

Šoreiz Ērlinga Kages grāmata ir par staigāšanu, par iešanas prieku un to nozīmi. („[..] dzīve ir garāka, kad tu ej. Iešana paildzina mirkļus.” (14. lpp.)) Līdzīgi kā iepriekš, arī šo darbu autors uzrakstījis kā eseju, kurā nav tikai viņa staigāšanas pieredze, bet ļoti plašs skatījums uz to visu. Es, protams, grāmatu iesāku lasīt nekavējoties, bet tobrīd – pirms garāka brauciena uz Vidzemi – biju piesiets mājasdarbiem, tāpēc grāmata tikai kārdināja uz pastaigām vai manā gadījumā – uz velobraucieniem. Man patīk arī staigāt, bet labprātāk gan izvēlos braukt ar velo, kas ir stipri līdzīgas baudas, jo abas ļauj palūkoties apkārt bez īpašas steigas. ([..] pilsētas vērošana caur automašīnas logu nesniedz neko daudz vairāk kā šīs pašas pilsētas fotoattēlu aplūkošana.” (30. lpp.) Būtu jau laiks arī izmest kādu daudzdienu gabaliņu kājām. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas to noteikti jānoorganizē…

„Tikai pašreizējam brīdim ir nozīme, atrodot strautu, kad esi izslāpis, karājies pie klinšu sienas vai sēdi uz akmens, vērodams, kā peld mākoņi. Acumirklim un mūžībai nav jābūt pretstatiem. Laiks zūd, un abus var piedzīvot vienlaikus.” (97. lpp.)

2022-08-02 05.35.54 1

Lasot pat sapņoju par tikšanos ar autoru un to, ko es viņam šajā sakarā stāstītu. Piemēram, cik patīkams ir tas brīdis, kad ar velosipēdu esi kaut kādā pilnīgā nekurienē, esi līdz nāvei saguris un domā tikai par padošanos. Vai labākajā gadījumā par tuvāko ūdenstilpni, kurā iemesties un dienas beigām, kad bezspēks noguldīs tevi teltī. Bet katra jauna diena ir kā filmā „Murkšķu diena” ar Bilu Mareju galvenajā lomā. Tikai bez tā sākotnējā apjukuma, kāds viņam bija, saprotot, ka kaut kas nav kārtībā un dienas atkārtojas. Vairāk tas prieks, kurā tu celies atkal un atkal, zinot, ka priekšā ir vēl viena tāda pati diena kaut kādā nekurienē, kas beigsies ar lielu sagurumu. Bet arīdzan – gandarījumu par paveikto. Mūsu domas šajā noteikti saskanētu.

„Pirms iestājas nogurums, bieži vien ir tik daudz par ko padomāt. Bērni, darbs, ziņas, kas atstātas bez atbildes. Kad spēki izsīkst, man vairs nav spara tik daudz domāt, un tad smaržas, skaņas, zeme pienāk tuvāk. It kā prāts atvērtos apkārtējai videi. Daba izmanās.” (98. lpp.)

Grāmatā lasāms par Džosa „Ulisu”, kurā varoņi staigā pa ielām un krogiem, par Nabokova lekcijām šī („Ulisa”) darba sakarā, par Robinsonu Krūzo, kuru tagad arī es beidzot gribētu izlasīt, par autora pastaigām pa Ņujorkas kanalizācijās, par pieredzes bagātā gājienā cauri Losandželosai, par savām iepriekšējām ekspedīcijām uz Ziemeļpolu utt. Grāmata ir tik daudzpusīga, ka pēc to izlasīšanas nevar negribēt iziet ārā un nedomāt par materiālo pasauli, jo „Pasaule ir iekārtota tā, lai mēs pēc iespējas vairāk sēdētu… Kamēr vien mēs sēžam, valdībām un korporācijām ir vieglāk mūs kontrolēt. Iešana var mainīt veselu valsti.” (65.-66. lpp.) Vienā brīdī es pat apjuku no visas tās pārbagātības, ko manas smadzenes ar šīs grāmatas palīdzību uzņēma.

„Iziet pastaigā tikai jaukos laikapstākļos un sēdēt mājās, kad ir vējains, līst vai snieg, nozīmē palaist garām pusi piedzīvojuma. Un, iespējams, labāko pusi.” (70. lpp.)

„Vajadzība pēc komforta ne tikai pasargā mūs no nepatīkamā, bet arī laupa daudzus labus piedzīvojumus.” (71. lpp.)

2022-08-02 05.33.49 1

Šī grāmata iespiežas smadzenēs un nekavējoties sagribas kustēties, jo pastaiga ir cilvēka labākās zāles. Tad nu sākotnēji es to pietaupīju savam velo izbraucienam, kuru realizēju vien jūlija otrajā pusē. Maz tajās dienās sanāca palasīt, bet esmu priecīgs, ka šī grāmata mani vēl vairāk pamudināja izkustēties. Tā ne tikai sniedz lieliskus padomus labākai dzīvei, tā arīdzan ir pilna ar faktiem par un ap staigāšanu, cilvēka ķermeni utt. Nav viegli izstāstīt, cik patiesi vērtīga ir šī lasāmviela (un kur nu vēl ielikt visus tos citātus, ar ko gribētos padalīties), tāpēc atstāšu katra paša ziņā novērtēt to, ko autors ir uzrakstījis. („Maz garšo labi, mazāk garšo vēl labāk.” (75. lpp.)) Vienīgais mīnuss ir tas, ka latviešu versijas vāks nav īpaši pievilcīgs. Bet tēma un saturs mani atkal pacēla augstāk virs zemes. Viena sasodīti laba grāmata. Un ne tikai tiem, kas staigā. Tagad jādomā, kura no šogad izlasītajām grāmatām spēs šo te nogāzt no pjedestāla 1. vietas!?!

„Dodoties ceļā, neziņa par to, kas tevi sagaida, rada nedrošību. Es domāju, ka tas ir veselīgi. Domu loks sašaurinās, neviens, kas vēlas tevi sasniegt, nezina, kur tu esi. Tu nedzīvo citu cilvēku dzīvi. Īsu brīdi tu aizmirsti par pārējo pasauli. Pagātnei un nākotnei nav nozīmes, kamēr vien tu ejot liec vienu kāju priekšā otrai.” (73. lpp.)

„Mēs nedzīvojam, lai ēstu vai pelnītu naudu. Mēs ēdam un pelnām naudu, lai dzīvotu.” (84. lpp.)

„Tā nav vēlme atsacīties no ikdienišķā, bet nepieciešamība būt arī par kaut kā plašāka daļu.” (106. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s