dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Kad es biju lapsa

Es redzēju skaistumu parādāmies grāmatnīcu plauktos. Es redzēju meiteni, kas bija kā lapsa. Es redzēju neticami skaistas ilustrācijas dažu labu grāmatmīļu IG kontos. Es redzēju to, kas varētu izbeigt karu. Un es sajutu, ka grāmata „Kad es biju lapsa” (Jāņa Rozes apgāds, 2022) ir tieši tas, ko šobrīd gribu izlasīt. Vienlaicīgi klajā nāca arī viena pieaugušo grāmata, kuru visticamāk kaut kad gribēšu lasīt, bet apgādam palūdzu vien šo te – ukraiņu autores Taņas Postavnas pašu pirmo grāmatu. (Tās māksliniece ir Marija Foja, bet no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova).

lapsa (1)

Šādas grāmatas ir kā saules stars dzestrā dienā. Ceru, ka tas ir arī saulesstars ukraiņu tautai, kas cīnās ar vislielāko pasaules ļaunumu. Šādi stāsti, kuros iesaistīti vectēvi un vecmātes, ir skaisti jau ar to vien, ka tiek godāti vecāki ļaudis. Vienmēr ir interesanti palasīt, ko atkal sadarījis kāds vectēvs un ko par to saka vecmāte. Stāsts ir par mazu meiteni ar koši rudiem matiem. Viņu savulaik atrada pie lapsas alas un pat vectētiņš, kurš viņu tur atrada, nezināja, kur ir viņas mamma un tētis. Savas izcelsmes dēļ arī ar draugiem viņai iet pagrūti. Taču vienmēr līdzās ir vectētiņš.

Stāstā, protams, ne viss ir saulstaru siltumā. Jo dzīve jau nebūtu dzīve, ja tajā kaut kas nepatīkams neatgadītos. Arī mazā meitene piedzīvo šādu brīdi (ne tikai draugu nebūšanas). Bet visu jau nedrīkst stāstīt priekšā… ir jāņem pašam grāmatu izlasīt. Jo tā ir skaista ne vien ilustrāciju dēļ vien. Šķiet, es varētu pārtikt vien no šādām bērnu grāmatām.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s