dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Uz zemes īsu brīdi brīnišķi

Lai arī Oušena Vonga debija prozā tikusi vairākkārtēji apbalvota un daudzu ārvalstu izdevumu skatījumā romāns bijis labākais 2019. gada darbs, es par „Uz zemes īsu brīdi brīnišķi” (Jāņa Rozes apgāds, 2021) uzzināju vien brīdī, kad izdevniecība par to informēja savus lasītājus. Arī Latvijā darbs nav kritis aizmirstībā, jo tika nominēts LaLiGaBai kā pērnā gada labākais tulkojums. Šo balvu gan saņēma cita grāmata („Elēģijas”). Taču tas nav tik būtiski.

IMG_2397 (1)

„Man tik daudz kas tev sakāms, mā. Reiz es biju tik dumjš, ka ticēju zināšanu spējai kaut ko izskaidrot, taču ir lietas, kas tā ietīņātas sintakses un semantikas slāņos, aiz dienām un stundām, aiz vārdiem, kas aizmirsti, atrasti, izsmelti, ka vienkārši zināt, ka brūce pastāv, vēl nenozīmē to parādīt atklātībā.” (69. lpp.)

Ap LaLiGaBa laiku es arī sāku šo darbu lasīt, kaut iepazinies ar pirmajām pāris lapaspusēm biju jau dienā, kad ar apgāda gādību to saņēmu. (Liels paldies!) Un sākums nudien viesa lielas cerības. Romāna pirmās lapaspuses man pat patika ļoti. Tomēr, jo tālāk lasīju, jo grūtāk man bija autora stāstīto sagremot. It kā jau viss nudien ir brīnišķi (jā!) un nebūtu vajadzības tur rakstītajam īpaši piekasīties… Bet kaut kā šķita, ka šo ir sanācis izlasīt pilnīgi nelaikā. Lasot es ik mirkli domāju par grāmatas beigām, nevis priecājos par to, ko tobrīd lasu, kaut šī lasāmviela virzās pareizā virzienā un vietām ir pat ļoti baudāma. Tā pa īstam tomēr spēju uztvert vien atsevišķas romāna epizodes.

IMG_2426

Stāsts ir sekojošs. Dēls raksta savai mātei. Ar romāna „Uz zemes īsu brīdi brīnišķi” palīdzību viņš izstāsta par ģimeni, par Vjetnamas kara atstāto „mantojumu”, mīlestību, rasu aizspriedumiem utt. Taču māte to nevar izlasīt. Bet mēs varam. Līdz ar to lasītājam ir dota iespēja uzzināt to visu. Vai stāsts ir patiess? Lasot tiešām cerēju, ka ir. Atklātība, ar kādu darbs rakstīts, ļauj noticēt stāstam un tajā ieliktajām emocijām. Būtu ārkārtīgi vīlies, ja tas viss tomēr būtu meli.

„Es dabūju, jo gribēju – zēnu, kas peldēja man pretī. Tikai es nebiju nekāds krasts, mā. Es biju peldošs baļķis, kurš mēģina atcerēties, no kā esmu atlauzts, lai nokļūtu šajā vietā.” (111. lpp.)

„Vienreiz lietojamā dzīvē nav otras iespējas. Otra iespēja ir meli, bet mēs ar tiem sadzīvojam.” (128. lpp.)

Grāmatas mani reti garlaiko, jo, pirmkārt, man nav saprotama garlaikošanās kā tāda. Otrkārt, es nemēdzu lasīt to, kas man nepatīk. Taču gadās, protams, izņēmumi un šī bija viena tāda grāmata, kas brīžam tiešām ļoti garlaikoja. Netiku galā ar pārlieki biežajām vaimanām un to, cik lēni viss virzījās uz priekšu. Poētisks šis romāns bija tikai daļēji. Vai arī es, kā tiku rakstījis iepriekš, šo nelasīju īsajā laikā un visu prieku par stāstu kaut kādā brīdī esmu sev sabojājis. Principā stāstam nav ne sākuma, ne nobeiguma. Šis romāns ir teju kā ballīte, uz kuru esi ieradies ar nokavēšanos un visi pārējie jau atraduši kontaktu cits ar citu (vai vienkārši ir labi noreibuši). Atliek noraudzīties uz to visu vai centies saplūst ar pūli (šajā gadījumā: stāstījumu).

IMG_2412

Lasot arī aizdomājos par to, ko šajā „vēstulē” autors būtu noslēpis vai pasniedzis citādāk, ja viņa māte to spētu izlasīt. Savā goodreads atsauksmē to minēja arī Inga Pizāne: „Fakts, ka māte ir analfabēte un nekad šo “vēstuli” neizlasīs, domājams, autoram palīdzēja “atbrīvoties” no “pašcenzūras”.” Un lai gan cilvēks pats sev ir vislielākais cenzors, bija daudz tādu vietu, kur jutu, ka tas tā pateikts vien šī fakta dēļ, ka māte romānu neizlasīs. Kad biju jaunāks, arī es rakstot daudz ko noklusēju tieši tādēļ. Protams, reizēm to jādara, lai kādu pasargātu, taču līdz ar šādu cenzūru zūd literatūras pamatvērtības. Tas gan ir temats kādai citai reizei…

„Mīļā mā, rakstu, lai Tevi sasniegtu – pat ja ar katru uzrakstīto vārdu attālums starp mums būs par vienu vārdu liekāks.” (11. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s