Esiet sveicinātas, skumjas

Neatminos, kurā brīdī pirmo reizi sakāroju izlasīt līdz tam man pilnīgi svešo autori Fransuāzu Sagānu, bet grāmatas nosaukums („Esiet sveicinātas, skumjas”) mani vilināja tik ļoti, ka, reiz to izlasījis, uzreiz kļuvu par kaislīgu autores daiļrades cienītāju. Īsā laikā uzmeklēju visas kādreiz izdotās Sagānas grāmatas un savu kolekciju papildināju arī ar vienu vāciski izdotu eksemplāru (kaut sarakstā ir vēl vairākas). Tagad, kad Zvaigzne ABC ir izdevusi vienu iepriekš nepublicētu autores darbu „Visos sirds nostūros” (2021) un pie viena apritē atgriezusi arī Sagānas pirmo uzrakstīto romānu „Esiet sveicinātas, skumjas” (2022), esmu prieka pārpilns un pie viena arī patīkami satraukts, cerot uz vēl citiem Sagānas romāniem, kurus iepriekš latviski neviens tā arī nav izdevis.

„Es domāju, ka visas manas mīlestības bijušas tieši tādas. Pēkšņs satraukums, kuru izraisīja kāda seja, kāds žests, kāds skūpsts… Tie bija savā starpā nesaistīti, brīnišķīgi mirkļi – tas arī viss, kas man palicis atmiņā.” (31. lpp.)

Es neatceros, kādas bija manas emocijas tolaik, pirms gadiem septiņiem, kad grāmatu lasīju pirmo reizi, bet tagad, pārlasot „Esiet sveicinātas, skumjas”, tiku pietiekami izklaidēts, jo daudz ko no reiz lasītā jau biju piemirsis. Tad nu maijā atkārtoti ļāvos Sagānas aicinājumam un sapņaini izskrēju cauri šīm reiz jau iepazītajām skumjām. Un nekas nav mainījies – Sagāna aizvien ir lieliska.

—

Gan jau vairums no jums grāmatu ir lasījuši. Ja ne tagad, tad kaut kad agrāk, jo latviski izdots ne viens vien romāna izdevums (daži no tiem neturas kopā, ha!). Kad romāns iznāca, franču sabiedrība bija šokā. Uzrakstīts vien 18 gadu vecumā („[..] nesviediet man acīs manu jaunību. Es to izmantoju tik maz, cik vien iespējams…” (106. lpp.)), tas dzīvo līdzi laikam un visā pasaulē aizvien tiek mīlēts. Grāmata jauno autori padarīja slavenu un līdz ar slavu neizpalika arī krietna uzdzīve. („Tieksme pēc izpriecām, laimes jutoņa ir vienīgā nemainīgā mana rakstura īpašība. Varbūt es biju pārāk maz lasījusi?” (21. lpp.)) Tās rezultātā vairākus gadus pēc autores nāves par viņas mantojumu (galvenokārt parādiem) rūpējās Sagānas dēls. Tieši pateicoties viņam grāmatnīcu plauktos aizvien ir atrodami rakstnieces darbi.

„[..] pie citu kļūdām pierod, ja neuzskata par savu pienākumu tās labot.” (84. lpp.)

Sagāna neraksta sarežģīti. Neko arī necenšas no lieka izpušķot. Visa viņas burvība slēpjas tieši šai vienkāršībā. Un tāpat kā romāns „Esiet sveicinātas, skumjas”, arī citi rakstnieces darbi ir ļoti ikdienišķi un tai pat laikā meistarīgi savīti un tikai Sagānai vien raksturīgi. Šis ir stāsts par tēva un meitas attiecībām un mīlestību, kurai jābūt brīvai. Ja pirmajā lasīšanas reizē es uzmanību pievērsu galvenokārt mīlas dēkām, tad šoreiz visa mana koncentrācija bija uz tēva un meitas attiecībām. Laiki mainās, un līdz ar to arī prioritātes. Man nekad nav bijušas labas (vai jebkādas) attiecības ar tēvu, tāpēc savām meitām esmu klātesošs. Bet tas ir starp mani un viņām…

—

Dzīves baudītāji – septiņpadsmitgadīgā Sesila un viņas tēvs Reimons – atpūšas Francijas Rivjērā. Tēvs atpūšas ar Elzu, bet Sesilai ir pašai sava aizraušanās. („Es nebiju tajā vecumā, kad valdzina uzticība. Mīlestību es pazinu pavisam maz: satikšanās, skūpsti, apnikums.” (13. lpp.)) Viss izmainās brīdī, kad tēvs ciemos uzaicina Annu. (Par šo romāna posmu man būtu bijis ļoti daudz sakāmā, jo sakritību tajā bija pārāk daudz, ha! Pateikšu tikai to, ka arī man savulaik bija sava Elza, kuru nomainīja Anna.) Jo pēkšņi Reimons nolemj precēties. Ar Annu. Ja sākumā tas viss šķiet tīri ok, tad drīz vien Sesila pamanās iejaukties tēva mīlas plānos (izdomas bagāti), izraisot traģiskas sekas. („Tas ir muļķīgi, ja vīrietis savu mūžu velta tikai vienai sievietei!” (102. lpp.)) Un tieši šo nobeigumu pa visiem šiem gadiem biju piemirsis. Un tas ir tik apbrīnojams un oriģināls. Jaunās meitenes izdoma šokē. Tāpat kā viņas (Sagānas) radītais romāns.

„[..] skumjas man vienmēr šķitušas godājamas. Es vēl nepazīstu skumjas, nē, bet apnicību, nožēlu, retāk sirdsapziņas pārmetumus – tos gan. Šodien pār mani nolaižas kaut kas satraucošs un maigs kā zīds un atšķir no pārējiem.” (7. lpp.)