Uz ģeniālas nots

Kolīdz veikalos bija parādījusies grāmata „Nots”, es to iekāroju kaut vai tikai tādēļ vien, ka mani piesaistīja tās gana vienkāršais vāks. Līdz ar to šī melnbaltā fotogrāfija ar vīrieti un cigareti man bija gana saistoša, lai ielūkoties, kas tad šajā grāmatā tiek rakstīts un kā tas viss tiek pasniegts. Autors man jau bija zināms, jo manā īpašumā ir arī „Parindenis”, kuru arīdzan ir izdevis Jāņa Rozes apgāds. Šo grāmatu es gan vēl neesmu līdz galam izlasījis, taču visam savs laiks, jo „Nots” mani piesaistīja vairāk par autora iepriekšējo darbu. Atzīstos, ka iepriekš man nebija pat mazākās nojausmas, kas ir Rūdolfs Baršajs, lai gan klasiskā mūzika bija un ir tā, ko es nereti klausos, kad rakstu vai atrodos pie sava lielā portatīvā datora. Tā nu es šo grāmatu tūlīt pat iekāroju un skaidri zināju, ka vēlos to redzēt savā grāmatu plauktā. Un vēlēšanās ir jāpiepilda, tāpēc aizrakstīju Jāņa Rozes apgādam un netiku noraidīts. Jau drīz pēc tam es saņēmu sūtījumu un no manām plaukstām grāmatas „Nots” eksemplārs raudzījās uz mani. Par godu šim notikumam, es jau iepriekš biju sagatavojis mazu citātu, kurš precīzi atbilst šai situācijai, kurā es pirmo reizi savu viedokli apmainu pret… grāmatu: „Rakstnieks nekad neaizmirst pirmo reizi, kad iemaina savu stāstu pret dažām monētām vai uzslavu.” – Ruiss Safons Karloss.

—
Lai gan lasāmā man bija gana (nemaz neskaitot jau iesāktās grāmatas), es jau tanī pat dienā ķēros klāt pie „Nots” iepazīšanas. Jau tanī pat vakarā es biju gatavs izteikties par šo grāmatu, jo tiktāl izlasītais man bija devis lielu iespaidu par šo grāmatu kopumā un tā bija tieši tāda, kādu es to biju gaidījis. Dokumentālo filmu, kuras iespaidā radītā šī grāmata, es vēl neesmu paguvis noskatīties, jo ar krievu valodu neesmu uz „tu”. Grāmatu lasot es bieži tiku skatījies internetā, kas tad ir šie cilvēki, kas tik spilgti atspoguļoti grāmatas lapaspusēs. Paklausījos arī paša Baršaja pabeigto, ilgus gadus loloto, Mālera Desmito simfoniju un Baha „Fūgas mākslu”. Grāmatas noslēdzošajā nodaļā tiek teikts, ka „strādājot pie abiem šiem skaņdarbiem, es apzinājos savu esību. Tie bija mana dzīve. Sacerēšana bija tas pats, kas elpot gaisu, skābekli. Tā man ļāva dzīvot. Viss pārējais bija papildus.” Lielu paldies viņš saka arī Ļenai, kura viņam palīdzēja, jo „bez viņas es neko nebūtu izdarījis”.

—
Šāda kalibra grāmatas pēc to izlasīšanas ir pagrūti precīzi un korekti aprakstīt, jo tas nav romāns, kurā lieta grozās ap vienu vienīgu notikumu vai dažiem mazākiem notikumiem. Šī grāmata ir kāda cilvēka nodzīvota dzīve. Šī grāmata ir izcila cilvēka dzīvesstāsts. Ja sākuma nodaļās, kurās viņš stāsta par savu bērnību, es nereti pārdzīvoju šo sajūtu, kurā viņam bieži nācās pārvākties, tad vēlāk šī sajūta izdzisa, jo Baršajs lielākoties runāja tikai par saviem kolēģiem/draugiem/mūziķiem. Šajā vietā es sevi vairs neredzēju, redzēju tikai to sparu, ar kādu viņš devās pretī dzīves izliktajiem šķēršļiem un lamatām. Tikmēr sākums bija skaistu atmiņu izklāstījums. Baršajs stāsta, cik skaista ir bijusi viņa mamma, dēļ kuras tēvs zaudējis galvu, par ģimenes saknēm un tālāko likteni. „Mammu mīlēju maigi, dedzīgi, pašaizliedzīgi, un man vienmēr bija sāpīgi, ja kaut kas nebija kārtībā…” Ar mani ir līdzīgi. Viņš stāsta, ka viņa bērnība līdz četru gadu vecumam esot bijusi paradīze. Arī es savu bērnību atceros ar patiku. Kā pirmdzimtajam man bija lielas priekšrocības, kaut gan drīz piedzima brālis.

Daudz no stāstītā man lika smaidīt. Piemēram, tās pašas biežās pārcelšanās, kad viņi bija pārcēlušies uz Vidusāziju, uz Taškentu. Bet tiklīdz tēvs satika kādu paziņu no Krievijas, viņi atkāroti bēga, jo valstī notika represijas. Tika dzīvots miteklī, kurā „bija tikai viena ieeja – caurums sienā, kas kalpoja par logu un durvīm”. Māja bija veidota no kizjaka. Tie ir kaltēti liellopu mēsli. Bija arī bēdīgi stāsti, piemēram, par matrozi aiz borta, kurš pats pārlēca un nevēlējās, lai viņu glābj vai kautiņu, kurā Baršajs tika apstrādāts tā, ka dienas desmit nav varējis piecelties no gultas.

—
Kā jau teicu, grāmatas pirmā puse bija vairāk par viņa dzīvi un pašiem pirmsākumiem, kamēr otrā puse vairāk vai mazāk bija tikai par viņa „dieviem”, par cilvēkiem, kuri bija ģēniji, kāds neapšaubāmi bija arī pats Baršajs. Piedzīvojis kara šausmas un nemieru, Baršajs turpina būt cilvēks, kurš savu dzīvi velta tikai mūzikai. Pabijis visās iespējamās pasaules malās, diriģējis lielus orķestrus un mūziķus, Baršajs savu dzīvi izstāsta līdz pēdējam sīkumam. Un par iemīlēšanos… „Vienmēr esmu ātri iemīlējies. It īpaši, ja sieviete ir talantīga… nu trakas lietas.” Arī ar mani ir līdzīgi, lai gan talanta vietā drīzāk būtu liekama gudrība. „Neparakstāma skaistule. Kad viņa ienāca istabā, šķita, ka saule ir uzlēkusi”, viņš izteicās par Iročku Vojevodsku.

Bet vairāk par mīlestību, šajā grāmatā var atrast gan pamācības diriģēšanā, gan citās ar mūziku saistītās jomās. Nereti tiek izstāstītas lietas, kuras man bija sarežģīti lasīt un kur nu vēl pilnībā saprast. Tas tomēr netraucē grāmatā būt ar visu savu atdevi un koncentrāciju, jo grāmata ir gana interesanta arī nemuzikālam cilvēkam. „Esmu ievērojis – jo spēcīgāk cilvēks apzinās savu vērtību, jo pazemīgāks un pieticīgāks viņš ir.”

—
Mūzikā viņš tiešām bija iekšā ar visu savu sirdi un dvēseli. Un labi, ka tādu dzīvi dzīvojot, arī līdzcilvēkos var sastapt tikpat „trakus” cīņas biedrus. „Mēs aizmirsām par nakti, par miegu, par visu, kas apkārt – mēs lidojām.” – tā Baršajs izsakās par kādu nakti, kurā viņi spēlēja Mendelszonu un Haidnu. Lasot šo dzīvesstāstu, var sajust skumjas ne tikai par lietām, kas skumdina, bet par laiku, kurā tas notiek, un valsti, kurā nekas nav atļauts. Vēlāk Baršajs bēg uz Vāciju, Šveici, Lielbritāniju, Kanādu utt. Septiņdesmit septītajā gadā viņš beidzot saņēma izbraukšanas atļauju, taču līdz ar to viņam nācās atteikties no Krievijas. Tas viņu skumdināja visu atlikušo dzīvi. Bet kā gan neemigrēt, ja katra saruna, kas saistīta ar braukšanu atpūsties beidzas ar atteikumu. Reiz viņš kopā ar sievu gribēja aizbraukt, bet viņam saka, ka tur nedrīkst. Baršajs jautā: „Tad pasakiet, kur drīkst…” un viņam atbild: „Jūs vispirms atrodiet, kur gribētu aizbraukt, tad atnāciet un es pateikšu – var vai ne.” Un tā esot bijis katru reizi. Viņš saka, ka tā ir ņirgāšanās un tā tas arī ir.

Starp citu, grāmata ir ļoti bagāta ar melnbaltām fotogrāfijām. Tās pāršķirstīt ir gluži kā skatīties veselu Baršaja albumu. Grāmatas nobeigumā ir arī vēstules – gan viņa paša, gan A. Lokšina –, kurās atklājas lieliskā draudzība, kura nezūd arī atrodoties divās dažādās pasaulēs. Tomēr manāms arī skumjais tajā visā, ka draugu nevar satikt, ka laiks tāds. Līdz nāve atņem tev šo iespēju. „Ģēnija būtība jau ir tieši tajā, ka viņš ir nākotne.” Bet nobeigt šo savu stāstījumu es gribēju tieši ar šo citātu: „Notis – tās nav mirušas zīmes, kurās izpildītājam jāiedveš dzīvība. Nieki – tie ir virziena rādītāji uz ceļu, pa kuru gājis autors. Vai pēc tām spēsi to atrast, vai spēsi iet pats un aizvest līdzi klausītājus – lūk, jautājums.”