Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi

„Kas reiz bijis, nekad nebūs noslēdzies.”

Kad man tika jautāts, vai es nevēlētos saņemt grāmatas „Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi” (izdevēja: Ilze Grase-Ķibilde, 2022) eksemplāru, gandrīz nokritu no krēsla. Cauri smadzenēm zibens ātrumā izšāvās visādas dokumentālo raidījumu cikla ainas, ko reiz tik baudkāri kopā ar sievu skatījāmies. Protams, arī grāmata jau kopš izdošanas brīža ir bijusi manā redzeslokā, tikai naudas nekad nav bijis tik daudz, lai to iegādātos. Taču šis piedāvājums nāca kā svēts brīnums. To pat vārdos nevar izteikt, cik priecīgs es todien biju un cik priecīgs es gaidīju šo sūtījumu. Un tikpat neaprakstāms bija tas brīdis, kad paciņu atvēru un varēju to sākt lasīt.

„Vēsture top nevis tad, kad tā notiek, bet tad, kad to apraksta. Vēsture ir mūsu attieksme pret notiekošo. Uzvarētāja un upura attieksme, protams, atšķiras.” (47. lpp.)

Grāmata „Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi” ir loģisks un nepieciešams nākamais solis pēc atzītā TV raidījuma „Atslēgas”, ko ar savu skatu pagātnē priecēja Mārtiņš Ķibilds. Kā grāmatas sākumā min vēsturnieks Gustavs Strenga: „[..] „Atslēgu” stāsti ir viņa [Mārtiņa Ķibilda] versija par Latvijas gadsimtu. Tieši tā – versija. (..) tas ir taisnīgs un gudrs skats uz Latvijas pagātni, kas parāda, par ko mums būtu vērts vairāk padomāt, par ko neviltoti lepoties un priecāties.” (3. lpp.) Jā, Mārtiņš Ķibilds reizēm bija trāpīgs un ass, pat uz lietām, kas latviešiem tuvas (piemēram, Brīvdabas muzejs. „Ja neattīstīsies šāds etnogrāfiskais muzejs, tas liks mums justies kā iesprūdušiem pagātnē, vecā romantizētā ideoloģijā par 700 verdzības gadiem. Vīzes, spriguļi, salmu jumti. Mīļi, bet par maz. Latvija ir daudz bagātāka.” (53. lpp.)). Visvairāk gan man patika viņa asums pret krieviem.

„Kad tevi aplaupa vai nogalina tavu tuvinieku, tu sauc palīgā valsti. Bet ko darīt, ja laupītājs un bende ir pati valsts? Neiespējami to šodien iedomāties? Neiespējami tas šķita arī toreiz, bet tieši tā notika. Zagļu un slepkavu valsts Padomju Savienība cilvēkam atņēma visu – tēva pulksteni, tēva mājas, tēvzemi un pašu tēvu.” (107. lpp.)

„Optimisti padomju karaspēka atstātajās paliekās redz tūrisma potenciālu. Vēsture noteikti ir jāstāsta, un labi piemēri patiešām ir. Taču tam nevajag padomju bruņoto spēku muzeju katrā pagastā. Es gribu Latvijas tūrismu ar atkal uzceltu Gaiziņa skata torni, nevis neskaitāmiem atgādinājumiem par mūsu izvarošanu. Ja kāds tūrists alkst redzēt sajātu zemi… lai brauc uz Krieviju.” (295. lpp.)

Stāsti ir tie paši, ar kuriem TV skatītāji jau ir (cerams) pazīstami, tikai šoreiz visas epizodes ir sakārtotas hronoloģiskā secībā no 1918. gada 18. novembra līdz Latvijas simtgadei. Šis tas no reiz redzētā man atmiņā bija palicis vēl ļoti spilgti, taču dažas ainas un notikumi bija nedaudz piemirsušies. Un kaut arī pagājis kāds laiciņš kopš pēdējo reizi noskatījos kādu no „Atslēgu” epizodēm, grāmatu vienkārši nespēju lasīt pats savā balsī – man visu laiku galvā skanēja Mārtiņa Ķibilda un reizēm arī Gunas Zariņas balsis. Tā, ka ik teikumu lasīju ar neviltotu lepnumu sirdī un ķermeni klātu tirpām. Neviena cita grāmata nespēj šādu stāvokli noturēt ne tuvu tik ilgi, cik šī.

Par grāmatu „Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi” varētu runāt daudz (un to arī vajag darīt). Tajā neprasās ne ko pielikt, ne atņemt. Tā ir tikpat lieliska kā TV epizodes, ko noteikti nenāktu par skādi atkārtoti noskatīties. Šī ir burvīgi sakārtota Latvijas vēstures grāmata, nereti ar citādāku skatu uz notikumiem. Grāmata ir bagātīgi izdaiļota ar vēsturiskiem attēliem. Un man ir nebeidzams prieks, ka šāda grāmata pastāv. Uzslavu ir pelnījis katrs tās veidotājs (es paklanos viņu priekšā). Šī ir tā grāmata, kam būtu jābūt KATRA latvieša mājās.

„Paturēsim prātā, ka ne jau to vienu dienu mēs svinam un pat ne 100 gadus. Mēs svinam arī ceļu uz tiem un ceļu tālāk.” (15. lpp.)