dzeja · dzīve · internets · proza

Marts grāmatās

Un tad pienāca marts, kurš nu jau savas pēdējās stundas aizvada. Kaut arī diena ir lietaina un jau tuvojas vakars, nav sanācis pat palasīt. Kā cēlos, tā tūlīt devos savās gaitās un vēlāk savu brīvdienu tāpat vien aizvadīju. Grāmatas mani apsēdušas kā kaķi vientuļu sievieti. Viena tepat līdzās, kurā palikušas dažas lapaspuses, otra – pa labi no manis. Vakar saņēmu sūtījumu. Šo grāmatu jau esmu izlasījis, taču tagad esmu pieteicies par to arī uzrakstīt kaut ko, lai cilvēki zina, kas tajā labs un kas nē. Grāmatu man te netrūkst, lai gan visa lielā iedzīve ir laukos. Un šoreiz man nemaz nav vajadzības pēc tām citām grāmatām, jo ir pienācis laiks atskatīties uz savu martu, kurā iztrūkst ļoti biezu grāmatu. Varētu pat teikt, ka marts ir pieticīgs mēnesis, jo īstie labumi tikai aprīlī būs izlasīti.

Kā jau tiku teicis februāra piezīmēs, mans marts sākās ar beidzot izlasītu Anaisas Ninas „Henriju un Džūnu”, kuru biju iesācis jau ļoti sen, vairākus gadus atpakaļ. Tā viņa man patika uz plaukta malas, kad 2013. gadā aizbraucu uz Vāciju, bet nesen atvēru, lai piebeigtu. Arī mana mamma bija iesākusi lasīt šo perverso grāmatu, šo mīlestības tukšumu, šo sānsoļu krājumu. Ja viņa iepriekš būtu jautājusi pēc tās, es teiktu, ka tā nav lasāmviela viņas acīm. Tagad, kad grāmatu esmu piebeidzis un tajā veicis tik daudz svītrojumus, to vēl jo mazāk drīkstētu dot mammai. Nereti man ir teikts, ka ir grūti lasīt grāmatas, kuras es jau esmu lasījis. Vai nu ir jāsāk domāt par to, ko esmu pasvītrojis, vai arī grūti koncentrēt domas uz atlikušo tekstu, kurš nav ieguvis svītrojumu.

Šī grāmata sākās pavisam netikli. Bet tā kā es to jau līdz pusei biju izlasījis, atgriezties pie šīs netiklības un par to uzrakstīt atsevišķu rakstu es nepratu. Henrijs ir rakstnieks. Rakstnieks, kuru pats esmu lasījis un kura grāmatas man stāv viena aiz otras plauktā un gaida sev apsolītos pieskārienus. Anaisa bauda viņa mīlestību, kura lielākoties ir tāpēc, ka viņš ir tik kaislīgs gultā. Teikumi, kurus Henrijs rakstīja savā pirmajā grāmatā, ir gana seksuāli un šī grāmata ir dienasgrāmata no laikiem, kad tieši Henrijs tapa par to, kas viņš kļuva drīz pēc tam. Henrija sieva ir prom. Arī viņu pati Anaisa ar viņu ir mīlējusies. Viņa gan mīlējas arī ar citiem vīriešiem, bet grāmatas noslēgumā visa uzmanība ir tieši Henrijam. Tikmēr pārējie Anaisas vīrieši saņem mazumiņu no šīs kaislīgās sievietes, kura visu savu dzīvi dienasgrāmatas vien ir rakstījusi un visas arī izdevusi. Labi, bija arī romāni, taču nevienu no tiem neesmu lasījis. Gan jau vēl pagūšu…

Kādu dienu es pastaigājos ar Annu un mēs bijām nevienā vien grāmatnīcā. Pēdējā, kurā iegājām, Anna nopirkta Hansa K. Andersena biogrāfiju, kura arī man pašam ir iesākta lasīt, bet es uz izdevīgo galdu atradu Ogriņa prozu. Tā bija iepakota, taču es palūdzu atvērt, lai uzzinātu, ko tad īsti raksta Ogriņš, pret kura dzeju esmu izturējies ar mazu nievājumu, zinot, ka gadiem ejot es noteikti ar viņu kādu reizi iedzertu un aprunātos par visu to. Lai nu kā, es noriskēju un iegādājos šo grāmatu. Jau nākamajā dienā to biju izlasījis un gribu teikt, ka proza, lai arī tā bija visai dzejiska, ir daudz lasāmāka par viņa dzejoļiem. Bet tas ir tikai mans viedoklis, lai nebūtu tā, ka līdzīgi kā Jānis T. sabēdājās, ka man ir tāds viedoklis un nobloķē manu draudzību. Ogriņa „Pēdējā santīma grāmata” ir gana pasvītrota, lai gan ne viss man tajā patika. Teikšu godīgi – bija diezgan grūti lasīt dažus no šiem stāstiem. Tā sajūta, ka lasi dzeju, kura nav sakārtota pantmēros, ir visai nogurdinoša padarīšana. Bet citātu ir gana daudz, piemēram, šis: „Ejot gar Brīvības pieminekļa pusi, atrodama patīkami skanoša strūklaka. Priekš kam man vairs Operu.”

Nākamā grāmata (un vēlāk vēl četras reizes) bija par paģirām. Tā bija maza angļu valodā iznākusi grāmata, kurai līdzās pussimtam lapaspušu ir zīmētas bildītes. Tām tad arī ir pieskaņots teksts, kas atrodas līdzās šim zīmējumam. Tās ir visai ironiskas grāmatas par dažādām tēmām. Izlasījis par paģirām, es drīz vien izlasīju arī „Mindfulness” un „Dating”, kuras gan nebija tik aizraujošas kā paģiras. Lieldienās es darbā tiku izlasījis arī par kūti, kas ne vienmēr bija domāta kā kūts, bet gan mājiņa, kurā veči, līdzīgi kā bārā, gūst savu mieru no ikdienas darbiem. Vienā no stāstiem autori smējās, ka vienam vecim bija divas „kūtis”. Viena pie kājas dārza, bet otra citur – deviņus kilometrus no mājām. un katram gadījumam, šim vīram šāda ēka bija arī Itālijā, ja nu sieva atklāj abas viņa „kūtis”, ha! No visās piecām grāmatiņām es guvu lielu smieklu devu. Pēdējā, ko lasīju, bija par pusmūža krīzi. Es gan gaidīju kaut ko vairāk, bet arī tur bija labi joki.

Un netrūka arī bērnu grāmatas. viena no tām bija par lāci, kuram tēvs bija uzadījis cepuri, kuru viņš drīz pēc tam saplēsa un visādi dzīvnieki centās palīdzēt to salabot vai gluži pretēji – savākt sev. Tēvs gan nedusmojās, ka tā noticis un par to tad arī ir šī grāmata. Ja pareizi atceros, tad šīs pašas sērijas grāmatu es izlasīju janvārī. Toreiz Elza man to iedeva un tā bija par vienu apskāvienu. Šajā sērijā bija vēl kaut kas, bet es negribēju savu grāmatu sarakstu papildināt tikai ar bērnu grāmatām. Otrā un arīdzan pēdējā bērnu grāmata īsti nemaz nav bērniem domāta. Tā ir vairāku latviešu rakstnieku sarakstīta stāstu grāmata „Nepareizie stāsti”. Šo grāmatu es lasīju e-formātā un ilgstoši tiku atstājis to vaļā, jo nepatīk man lasīt šāda veida grāmatas, jo papīram ir īstais spēks, lai cik ļoti man nepatiktu mežu izciršanas… Šie stāsti bija tīri OK, protams, ar dažiem izņēmumiem. To gan ļaušu spriest pašiem lasītājiem, ja nu kāds šo bezmaksas grāmatu vēlētos izlasīt.

Kad mēneša sākumā biju laukos, es tiku izlasījis Hermaņa Heses dzejoļu grāmatu. Protams, ka vāciski, jo latviski jau nemaz nav izdoti viņa dzejoļi. Vai ir? Viņa dzeja man tomēr ļāva papriecāties par dzeju cittautu valodā, jo, piemēram, Bukovski es nevaru palasīt vai Silvijas plātas slaveno „Ariel”, kuru arīdzan izlasīju e-formātā. Tur, starp oriģinālvalodā esošajiem dzejoļiem bija arī vāciskie, taču es īsti nespēju tajos iedziļināties. Nekad iepriekš nebiju varējis un varbūt arī nevarēšu lasīt dzeju citu tautu valodā, jo dzimtās Latvijas dzejniekus es lasu kā pats sevi. Līdz ar to es arī necentīšos vairs lasīt kādu citu, lai gan Hese viesa cerības, ka viss nav tik slikti kā izskatās. Jā, Heses dzeja bija tīkama. Tajā es spēju iejusties un atrast sevi…

Un dzejas šajā mēnesī netrūka, jo marta ceturtā nedēļa sākās ar LaLiGaBa nomināciju pasludināšanu, kur tiku pie sarūgtinājuma, ka debijas balvai netika nominēts prozas darbs „Belašs jeb vilcienā lasāmā grāmata”. Tā vietā tika ielikta Sabīnes K. grāmata „Rīga–Maskava” un trīs dzejas grāmatas, no kurā tikai vienu pirms tam biju zinājis, bet otra nemaz nav pieejama grāmatnīcā, kas nozīmē, ka tās tirāža bijusi tik niecīga, ka cilvēkiem būs jābrīnās, kur to dabūt, ja šī sadomās „sagrābt” šo sev nepiederošo balvu. Arī ceturtā grāmata tur neiederējās un to es atradu plauktā un iztirzāju. Sūds, es jums teikšu. Nekas tāds, lai tas pat tuvumā rādītos šai nominācijai, tāpēc saprotu ne tikai savu sašutumu, bet arī paša „Belaša” autora pausto „prieku” par sagādāto „pārsteigumu”. Iepriekš viņš savā blogā par to bija uzrakstījis, minot visu žūrijas locekļu vārdus, ja nu kāds satiek šos uz ielas, ha!

Vēl viena dzejas grāmata mani sasniedza mēneša vidū, jo pirms tam biju saņēmis vēstuli no autores un viņa vēlējās dzirdēt manu viedokli. Tad nu es piekritu uzrakstīt par šo grāmatu, kuru gan izlasīju, gan noklausījos tai pievienoto audio ierakstu. Par šo grāmatu jau tiku rakstījis, tāpēc nav ko lieki muldēt, kas patika un kas nē… Prieks bija liels, kad pati Ieva man uzrakstīja un vēlāk piezvanīja, sacīdama, cik aizkustināta ir ar manis rakstīto. Veselas desmit minūtes viņa birdināja komplimentus un dziedāja man slavas dziesmas, aicinot uz restorānu vai kaut kā tā. Viņas pašas viedoklis būs izlasāms Jānis Roze izdotajā ikmēneša Ziņnesī. Tur uz vāka ir pati Ieva un iekšpusē ir intervija par viņas lielo dzejas grāmatu „Kad tām jaukajām sāp”.

Visbeidzot, es tiku lasījis arī skarbu dienasgrāmatu par nāvi un ciešanām. Tā bija grāmata, kuru es labprāt būtu dabūjis savās rokās jau pirms gada, iepriekšējā pavasarī. Precīzāk jau maijā vai jūnijā, kad paša dzīve bija līdzīga šai grāmatā aprakstītajai. Nāves vietā bija cita veida miršana un tā bija ļoti sāpīga. Es gan tiku galā ar visu šo nastu, taču lasot šo darbu, es atkārtoti atminējos šos notikumus, kuri liekas pavisam nesen piedzīvoti, jo laiks šobrīd skrien kā sacīkšu zirgs. Laiku tomēr nevar nokausēt un tas neskatās atpakaļ un tik skrien un skrien, it kā kāds tam dzītos pakaļ un noķerot tam draudētu nepatikšanas. Lai nu kā, šo franču rakstnieka dienasgrāmatu ir grūti aprakstīt tikai šādā formātā, tāpēc ņemšu un stāstīšu par „Noti”, kuru tikko izlasīju. Arī to es dabūju apmaiņā pret savu viedokli, bet par to es izteikšos jau atsevišķā rakstā un šeit tikai pieminēšu Rūdolfa Baršaja dzīvesstāsta iepazīšanu. Šī grāmata ir gana smaga, lai katram būtu pa spēkam to lasīt. Ja sākumā tā ir parasta biogrāfija, kuru viņš izstāstījis filmā un kuru Oļegs Dormans ir pierakstījis, tad beigās tā ir vesela muzikālā vēsture ne tikai no PSRS, bet visas pasaules, jo tieši R. Baršajs tika pabeidzis Baha „Fūgas mākslu”, kuru pats komponists nepaguva pabeigt, jo nomira. Bet par to citreiz… Iešu palasīt!

P1480995a

Advertisements

One thought on “Marts grāmatās

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s