Apgāds Mansards · dzīve · proza

Besa un spoki no Francijas

Abas šīs mazās grāmatiņas (Noras Ikstenas „Besa” un Brižitas Alegras „Senomagusas spoki”), kuras jau pasen izdevis Apgāds Mansards, es izlasīju jau laikā, kad ārpusē no pavasara siltuma vēl nebija ne miņas. Laikā, kad ziema stindzināja visvairāk. Ja pareizi atceros, pirmo es tiku iegādājies spoku grāmatu, kuru nebūtu pamanījis vai pat virsū tai skatījies, ja vien Anna man pirms tam nebūtu parādījusi dažus savā eksemplārā pasvītrotos teikumus, kuros pamanīju arī sev tuvas lietas. Toreiz tas bija noteicošais, lai kādā no nākamajām reizēm, kad iegriezos Zvaigznes outletā, arī es iegādātos šo mazo grāmatiņu, jo tā maksāja smieklīgus 70 centus. Tomēr teikšu godīgi, šī grāmata nebūt nebija paredzēta man. Es jau tā neesmu baigais fantastikas cienītājs un tad vēl ņemu un iegādājos grāmatu par spokiem. Kur tas redzēts? Ha! Lai nu kā, es to ņēmu un izlasīju un arī manā eksemplārā ir gana daudz svītrojumu. Es pat teiktu, ka svītrojumu ir nepieklājīgi daudz šādā grāmatā, kuru tik zemu esmu novērtējis.

Tā kā ne viena, ne otra grāmata man pašreiz nav pa rokai, esmu spiests izlaist procesu, kurā dalītos ar saviem citātiem. Domājams, šoreiz es arī iztikšu bez tā visa, jo šis raksts jau ilgstoši bija stāvējis nepabeigts un gaidīt vairs nav pacietības. Ziniet, ar spokiem bija tā, ka es tos ilgi neņēmos sākt lasīt, taču paņēmu tikai tad, kad neko citu tik plānu atrasts nevarēju. Tobrīd mans velosipēds bija pārstājis ripot un es diezgan bieži izmantoju nesabiedrisko transportu. Tajās reizes tad arī tiku lasījis spokus. Tie man nepatika jau no sākta gala. Šī arī bija pirmā grāmata, kuru biju gatavs izmest atkritumos vēl pirms esmu ticis ar to galā. Nē, slikta tur nekā nebija, bet tā nav paredzēta manai gaumei. NAV un viss. Katru reizi, kad to atvēru, es no jauna sevī atklāju šīs sajūtas, kuras pulsēja manās smadzenēs. Domāju, ja jau esmu sācis to lasīt, tad ir jāpiebeidz, lai cik traki man ar šo grāmatu neklātos. Gala rezultātā es tiešām nodomāju, ka to izlasījis, es tūlīt pat izmetīšu atkritumu tvertnē. Protams, es to neizdarīju, jo grāmata paliek grāmata un varbūt kādu dienu tā noderēs. Ja ne man, tad kādam citam…

Ar Ikstenas „Besu” bija citādāk. Šķiet, pēdējā ziemas mēnesī tā atradās uz lētā galda, kur starp daudz labām grāmatām par vienu eiro paņēmu arī šo. Mazliet biedēja tikai tas, ka uz aizmugurējā vāka tika pieminēts dievs. Man arīdzan nepatīk, ja liela daļa grāmatas teksta ir rakstīta slīpajā rakstā, kas šajā grāmatā nebija diez ko bieži, tomēr bija. Pats stāsts jau nebija nekas pārsteidzošs un īpašs, tikai vēstules, kuras Besa uzgāja un lasīja, bija ļoti saistošas un tuvas. Tās tiešām varēja būt manis paša rakstītas. Kad vienu no pēdējām grāmatā atrodamajām vēstulēm nolasīju Annai (arī grāmatā tās tika adresētas kādai Annai, kura bija gados jauna), es sasmējos, jo tiešām šķita, ka lasu sevis rakstītu vēstuli. Un tieši šīs vēstules bija skaistākais, kas šajā mazajā grāmatiņā bija atrodams. Slīpajā drukā iespiestais teksts mani neuzrunāja, bet pats stāsts likās latviešu gaumē izstāstīts pelnrušķītes stāsts. Kā beidzās abas šīs grāmatas, man nav palicis atmiņā.

DSC00330a

Advertisements

One thought on “Besa un spoki no Francijas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s