dzīve · Latvijas Mediji · proza

Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos

„Labs alus nekad nevar būt slikts.” (120. lpp.)

Kad no savas pastkastītes izņēmu sūtījumu no Latvijas Medijiem, biju ļoti priecīgs, jo nojautu, ka baltajā bandrolē noteikti būs arī Andžila Remesa tik tikko (tobrīd tas tiešām bija „tik tikko”) klajā laistā grāmata „Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos” (Latvijas Mediji, 2022). Un lai arī Liepāja nav mana mīļākā Latvijas pilsēta, izlasīt ko šādu nudien likās visai interesanti. Skaidrs, ka grāmatas par krogiem nav vis gluži ikdienišķa parādība, tāpēc prieks par šo notikumu bija jo sevišķi neviltots.

Grāmatu lasīt sāku nekavējoties. Tikai tūlītēji nesteidzu to līdz galam izlasīt (man ir tāds slikts ieradums). No vienas puses: labi, ka tā, jo visas tās krogu padarīšanas vienā brīdī sāka jukt cita ar citu kopā. Bet no otras – būtu jau aprīlī grāmatu izlasījis un mierīgu prātu ķēries klāt otrai atsūtītajai grāmatai par spiegiem. Bet par tiem citreiz.

„[..] mūsu tālaika blemberības salīdzinājumā ar notiekošo kneipēs (un ne tikai tajās) vēlāk, deviņdesmitajos gados, bija kā maza bērna šļupsti. Toņi izrādījās pavisam citi un tikumi vairāk nekā skarbi.” (94. lpp.)

Uzreiz jāteic, ka grāmatai ir tikai divi mīnusi. Viens – manuprāt, autors grāmatas lapaspusēs ir ielicis par maz savus personīgos krogus piedzīvojumus (tādu, protams, neiztrūka, bet man prasījās nedaudz vairāk). Protams, grāmatas beidzās to netrūka, jo tur tika runāts par „Vagūža” personībām. Otrs mīnuss ir tāds, ka man uz to visu nācās noskatīties no malas, jo ne es Liepājā esmu gana daudz krogos bijis, ne arī piedzimis laikā, kad norit pati lielākā bohēma tajos, ha! Pārējais viss ir godam dokumentēts un izpētīts. To nu ir jāatzīst. Skaidrs bija arī tas, ka par „Vagūzi” būs visvairāk aprakstīts. To jau savulaik dokumentējis Ēriks Hānbergs (ko neesmu vēl lasījis), bet laba nekad nevar būt par daudz.

„”Vagūzi” var saukt par pulcinātavu, par vīru neoficiālu klubu, par bohēmas citadeli. Ja grib pacilātāk un tēlaināk, tad arī par vietu, kur dvēseli veldzēt vai kurā dvēsele cēlās spārnos.” (118. lpp.)

„”Vagūža” lielākā vērtība bija uzdrīkstēšanos veicinošā gaisotne, kurā visi bija savējie, un šī gaisotne, šī brīvākā elpa pavēra ceļu tam, ka arī savā ikdienas darbā var atļauties pārkāpt sistēmas noteiktos ietvarus. Nē, ne noārdīt tos, bet pamēģināt spert soli pāri ietvariem.” (119. lpp.)

Grāmatā ir arī karte ar visām aprakstītajām vietām (un gana daudz bilžu), tā kā ir iespējams izmests līkumu un apraudzīt, kas šajās vietās ir tagad. Ja būtu liepājnieks, sen to jau būtu izdarījis. Un arī fotogrāfijas būtu salicis no visas šīs ekskursijas. Bet es priecājos par šo literāro tūri un skaistajām atmiņām. Autors nudien uzbur šo vietu patieso ainu un nav pat jābūt to visu pieredzējušam, lai sajustu savu klātbūtni un bohēmu Liepājas krogos. Skaidri zinu, ka nākamreiz, kad sēdēšu kādā Liepājas krogā un veldzēšu dvēseli, noteikti pacelšu glāzi par šo grāmatu un tās autora prasmi vēlreiz un vēlreiz izstāstīt skaisti un jautri. Man nekas nepietrūka, es tikai ieguvu un izbaudīju visus šos stāstus. Tie mani nudien uzmundrināja. Un mana dvēsele ir pacēlusies spārnos. Priekā!

„[..] atmiņas plūda un bangoja kā jūra vētras laikā, tās nelaida un nelaida vaļā…” (151. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s