Mēs tiksimies mūžībā

Ikreiz, kad lasu kaut ko par deportāciju, man sažņaudzas sirds. Pat tad, ja stāstītājs lielākoties ir bijis pārlieku pozitīvi domājošs cilvēks un, neskatoties uz savu sūro likteņa pavērsienu, neko skarbu tā arī nepasaka. Pirms nedēļas es beidzot piebeidzu lasīt grāmatu „Mēs tiksimies mūžībā” (Latvijas mediji, 2021), kas veltīta 1941. gada 14. jūnija deportācijas piemiņai. To biju iesācis jau pasen, bet kaut kā pārlieku ilgi iepauzēju, dodot priekšroku citām, sirdi saudzējošākām grāmatām.

Kā reiz, šīs tēmas ietvaros, nedēļas sākumā izlasīju arī „Sibīrijas haiku” (Liels un mazs, 2020) un tik tikko arī Neputna izdotajā grāmatā par Eiženu Finksu bija dažas rindas par 41. gada deportāciju. Jo arī slaveno pareģi un fotogrāfu deportēja uz soda nometni Krievijā. Un visa šī informācija kopumā manī tik dziļi iesūcas, ka to, kas bijis pirms 81 gada, ir lemts atcerēties vienmēr. Šī noteikti ir viena no tēmām, kuru mazā latviešu tauta nekad nebeigs pārcilāt (un tāda ir ar arī Okupācijas muzeja misija: „Atcerēties. Pieminēt. Atgādināt.”). Šo postu arī nedrīkstam aizmirst. Jo īpaši tāpēc, ka dzīvojam kaimiņos tik milzīgai ļaunuma impērijai.

„Atcerēties, kas notika ar Latviju, Latvijas tautu un zemi komunistiskās Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas režīmu valdīšanas laikā no 1940. līdz 1991. gadam. pieminēt netaisi notiesātos un noslepkavotos, svešos karos kritušos, represijās un izsūtījumā cietušos un mirušos, bēgot no okupācijas varām, pasaulē izkliedētos. Atgādināt pasaulei svešo varu nodarījumus Latvijas valstij, zemei un tautai.” (199. lpp.)

—

Grāmatā „Mēs tiksimies mūžībā” nav aprakstīts viena konkrēta cilvēka likteņstāsts, to šajā grāmatā ir vairāki. Pirmās ir Oļega Vijuma atmiņas ar nosaukumu „Sarkanā pūķa gūstā”. Viņam tolaik bija drusku pāri desmit, kad negaidīti bija jāpārtrauc sapņainā bērnība un piespiedu kārtā jādodas uz Sibīriju. Liktenīgajā naktī pie ģimenes dzīvoklī iebrūk vairāki svešinieki, krievi. Tie izvelk papīrus un pavēl braukt līdzi. Arī omei. Visvairāk mazo zēnu satrauc tas, kā svešinieki uzvedas: „[..] kur tie lamzaki ir dzīvojuši, ka neciena grāmatas un citu iedzīvi.” (36. lpp.) Pirms vilciens pametis Latvijas teritoriju, zēns visu dienu pavada „pie loga, it kā gribēdams vairāk paņemt sev līdzi svešumā dzimtenes neatkārtojamo skaistumu.” (42. lpp.) Ceļš ir ļoti garš. Ne visi izdzīvo.

„Bezmaz visi ciešam no dizentērijas un citam slimībām. Tie, kas neiztur, paliek ceļa malā, tā daudz bērnu, vecīšu neaizbrauc līdz galam, viņi paliek kā mēmi liecinieki mūsu ciešanām visā ceļa garumā.” (48. lpp.)

Kā zināms, dzīvot nākas atpalikušā vidē. „Mamma saka, ka netaisnība šeit ir godā un tādēļ nav ko brīnīties” (51. lpp.) Galā sievas brīnās, ka puikas mamma strādājusi fabrikā, jo „viņiem stāstīts, ka atvedot buržujus, savas tautas asins sūcējus, kas izkalpinājuši savu tautu… Ir sacerēta varena pasaka. Mēs, mazi puišeļi un meitenes, esam tie lielie savas tautas ienaidnieki.” (54. lpp.) Un to jau mēs visi labi zinām, cik ļoti nozombēt spējīga ir Krievija. Jo sevišķi tagad, kad okupanti jau divus ar pus mēnešus visiem spēkiem cenšas iznīcināt savu kaimiņu tautu, vietējiem iestāstot, ka viņi turp devušies atbrīvot valsti no nacistiem…

—

Nākamās ir Haralda Aronieša atmiņas. Viņš, vēl divdesmit nesasniedzis, svešumā palika viens. Tuvinieki nomira. Divdesmit trīs gadu vecumā viņš apņem sievu. Krievieti. „Dažreiz esmu aizdomājies, vai man vajadzēja ņemt par sievu krievieti? Pārdomu rezultāts ir šāds: „man nebija lielas izvēles. Latviešu meiteņu man tuvumā nebija. man bija 23 gadi. Sevišķi gaidīt nevēlējos. Nezināju, kad mani atbrīvos. Man bija apnicis dzīvot vienam, vēlējos ģimeni… Vēl viens moments ir, ka pēc brīvlaišanas, apprecoties ar latvieti, kura nav pārcietusi tos pazemojumus, badu, ilgas pēc Dzimtenes, apguvusi māku izdzīvot visgrūtākajos apstākļos, viņa mani vienkārši nesaprastu.” (91. lpp.) Te jau vairs nav ko piebilst.

„1962. gada jūnijā bija pagājis tieši divdesmit viens gads, nodzīvots svešumā. Biju zaudējis visu: ģimeni, Dzimteni, izglītības iespējas, īpašumu. Kaut ko biju arī ieguvis. Izveidojis savu ģimeni. Izgājis Sibīrijas „augstskolu” un ieguvis skaidru redzējumu par noziedzīgo sarkano fašismu un tā teroru.” (98. lpp.)

—

Tas, protams, nav viss, kas veido šo grāmatu. Ir vēl trīs atmiņu stāsti, kā arī ievads ar skumjo nosaukumu „15 443 dvēseles” un pēcvārds. Gaužām skumji ir šie stāsti. Kā jau rakstīju – sirds sažņaudzas lasot. Gunāra Villas stāstītajā ir viena īpaši bēdīga epizode, proti, piecgadīgā puikas pirmās atmiņas ir no 1942. gada 10. maija, kurā nomira viņa mazā māsa. Jo bēdīgs ir fakts, ka 12. maijā ir zēna dzimšanas diena. „Tas, ko es esmu pārdzīvojis, ir sīkums, salīdzinot ar to, ko pārdzīvoja vecāki, kuriem bija bērni.” (146. lpp.)

Vēl ir Stakļu ģimenes atmiņas, kas atšķiras no pārējām, jo sastāv galvenokārt no vēstulēm. Tās spilgti atspoguļo tieši tajā laikā notiekošo. Un tās jau vairs nav tikai atmiņas vien, bet gan tiešā posta atainošana. Šo uzrakstīt nebija viegli. Nemitīgi jādomā par šiem cilvēkiem. Paldies dievam, no manas dzimtas neviens nav ticis izsūtīts un līdz ar to man pašam nav savu stāstu par okupantu izdarītajiem noziegumiem. Bet tas nenozīmē, ka nejūtu līdzi ikvienam krietnam pilsonim, kam necilvēcīgie nelieši bija lēmuši ciests šiem laikiem neiedomājamas mocības vistālākajos Krievijas nostūros. Un es priecājos par katru, kurš pēc visa tur izciestā tomēr spēja atgriezties dzimtenē gana vesels, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Cik nu tas ir iespējams.

„Padomju masveida deportācijas bija noziegums pret cilvēci, un tas ir neapstrīdams fakts. Taču, lai labāk izprastu, ko tas nozīmēja, kāds bija šis tūkstošiem cilvēku pārdzīvojums un kādas ir sekas traumatiskai pieredzei, kas dažkārt sniedzas bērnu un bērnu bērnu likteņos, mēs skatāmies uz indivīda stāstu. Tāpēc arī muzejā uzklausām atmiņas, glabājam personiskus pierakstus, dokumentus, priekšmetus un dažāda veida liecības. Caur zināšanām atcerēties un dziedināt Latvijas tautas traumu. Pieminēt to ar patiesu izpratni un cieņu. Atgādināt ar empātiju, bez didaktikas.” (206.-207. lpp.)