autors · dzeja · proza

Nedaudz par LaLiGaBa

Šķiet, esmu jau aizmirsis, kā iesākt gluži parastus rakstus par kaut ko ikdienišķu, kaut ko nebūt. Bet gan es tikšu galā. Tā, piemēram, jau pirms kāda laika es gribēju uzrakstīt par LaLiGaBa grāmatām, kuras iesākumā lasīju visai cītīgi (pat ņēmu no bibliotēkas to, kas man pašam mājās nebija), bet pēcāk mana aktivitāte visai strauji noplaka (jo bija arī citas grāmatas, ko lasīt). Un ko tad nu vairs, jo klāt ir tas brīdis, kad tiks paziņoti uzvarētāji. Balvas pasniegšana jau šovakar. Neskatoties uz to, ka gan dzejas, gan prozas lasījumi šogad beidzot notika klātienē, balvu pasniegšanu tomēr nāksies vērot TV ekrānos. Tad arī redzēsim, vai pērnā gada ceremonijas augstā latiņa var tikt pārspēta.

Lai nu kā, marta vidū, kā ieraksts, tiku saņēmis ziņu par LaLiGaBai nominētajām grāmatām. Ja publiski jau kādu laiku bija pieejams tā saucamais garais saraksts, e-pastā saņēmu īso. Tas tāpēc, ka man bija jāuzraksta par kādu no nominētajām grāmatām, un es izvēlējos uzrakstīt par Roberta Valzera romānu „Laupītājs” (Orbīta), ko no vācu valodas tulkojis Dens Dimiņš. Manis rakstītais izlasāms Jāņa Rozes aprīļa „Ziņnesī”. Garajā versijā tieši nominācijā „Tulkojumi” bija visvairāk darbu, tostarp veseli trīs Dena Dimiņa tulkojumi. Jau toreiz, kad parādījās šis saraksts, gribēju uzrakstīt savu redzējumu par to, kas tad, manuprāt, ir galvenie pretendenti uz balvām. Taču neuzrakstīju. Tāpēc raksts nāk tikai tagad.

IMG_2264 (1)

Sākšu ar „Debijas” nomināciju, kur no garā saraksta trīs darbi iekļuva īsajā. Liela bija mana vilšanās, ka ārpusē palika Evitas Hofmanes krājums „Durvis” (Latvijas mediji), jo tieši viņai biju prognozējis saņemt šo balvu. Protams, pilnībā adekvāti spriest es nevarēju nedz tad, nedz arī tagad, jo no sešām garajā sarakstā esošajām grāmatām esmu lasījis vien četras, un tikai divas no tām ir tikušas tālāk. Es nezinu, cik labs ir Dženas Andersones krājums „Dadži” (Zvaigzne ABC), no kura tikai pirmo – visai garlaicīgo – stāstu tiku dzirdējis LaLiGaBa prozas lasījumos, bet balvu, visticamāk, dotu Annas Belkovskas krājumam „Veranda” (Valters Dakša). Annas dzeja bija ļoti, ļoti izbaudāma (viņa, šķiet, lasījumos man sēdēja blakus). Bet arī trešais pretendents Edvards Kuks nav zemē metams un debitē ar visai spēcīgu krājumu, kurā ir vairums izcilu, vairums oriģinālu un vairums asprātīgu rindu. Galu galā – ej nu sazin, kurš kuru pārspēs.

Ar bērnu literatūru man jau no sākta gala nebija klājies labi. Uz to brīdi, kad tika publicēts garais saraksts, biju izlasījis vien Ineses Zanderes otro „Bunkura” burtnīcu „Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu” (Liels un mazs). Vēlāk, kad tapa zināms īsais saraksts, bibliotēkā paņēmu Luīzes Pastores „Laimes bērnus”, Ineses Zanderes „Divas Almas” un Lotes Vilmas Vītiņas „Ūdenstorni” (visas trīs no Liels un mazs). Ar Lauras Vinogradovas „Tētis un suns” (Zvaigzne ABC) paguvu iepazīties vien vakar, jo mūsu pilsētas bibliotēkās šīs grāmatas nebija. Vērtējot izlasīto, jāteic, ka „Divas Almas” es uzreiz ņemtu ārā no pretendentu saraksta, bet Luīzes Pastores darbs jau ir ticis apbalvots starptautiskā līmenī (kā zināms, Latvijā jau apbalvotos otrreiz neapbalvo, ha!). Atliek sirsnīgais Lauras darbs vai „Ūdenstornis”, kas izpildījuma ziņā bija gana interesants un saturiski – ļoti skaists. Šķiet, „Ūdenstornis” arī tiks pie balvas nominācijā „Bērnu literatūra”. Bet es turu īkšķus arī par Lauru.

IMG_2275 (1)

Nominācija „Dzeja” personīgi man bija viszināmākā. No garajā sarakstā iekļautajiem astoņiem darbiem es neesmu lasījis tikai divus. Viens no tiem – Arvja Vigula „Blusu cirks” (Neputns) – pretendē arī uz balvu šajā kategorijā. Līdz pēdējam es centos tikt pie šī krājuma (jo gribētu izlasīt ne tikai nominācijas sakarā), taču nekā. Bet gan jau tās cirka blusas neizpaliks. Visā visumā dzejā pārsteigumu nebija. Personīgi pārsteigts būtu vien tad, ja īsajā sarakstā būtu iekļuvis Krišjāņa Zeļģa krājums „Pieaugušie” (Valters Dakša). Liels bija mans prieks, ka Elīnas Bākules-Veiras grāmata palika tur, kur viņa ir, jo jau ar savu pirmo sūdu (jā, sūdu!) viņa pamanījās dabūt balvu un es negribēju piedzīvot vēl vienu LaLiGaBu, kur starp teju izciliem darbiem ierindota arī vāji uzrakstīta grāmata (šī gan bija nedaudz labāka par “ziloni”).

Redzot žūrijas locekļus, skaidrs, ka balvu varētu dabūt Ineses Zanderes „Mantojumi” (Neputns), ja vien viņai nav atvēlēta jau balva „Bērnu literatūras” kategorijā. Personīgi mani šis krājums ne tik ļoti aizrāva, taču meistarīgs skaistums tajā bija gan. Mans personīgais favorīts ir Henrika Eliasa Zēgnera krājums „Paradīze” (arī Neputns, jo dzejā visi nominanti ir no turienes). Ja ar pirmo grāmatu viņš neko labu no sevis neparādīja, tad šis jau ir teju meistardarbs, ko noteikti kādreiz pārlasīšu otrreiz.

Atgriežoties pie plašā tulkojumu saraksta, jāteic, ka vislielākā vilšanās bija neredzēt Daces Meieres tulkoto darbu „Tumsa un partneri” (Jāņa Rozes apgāds) ierindošanu īsajā sarakstā, kā arī Dena Dimiņa tulkoto „Mirušo armijas ģenerālis” (Pētergailis), kas ir pirmais no albāņu valodas tulkotais darbs latviešu valodā. Tas sākas vienmuļi, bet grāmata lasītāju vidū ir augsti novērtēta. Un tas viss pateicoties tulkojumam. Bet par to, kas ir ticis sarakstā, skaidrības man ir pamaz, jo izlasījis esmu vien „Elēģijas” un „Laupītāju” (abas no Orbītas), kaut mājās man ir arī Oušena Vonga „Uz zemes īsu brīdi brīnišķi” (Jāņa Rozes apgāds) (ir iesākta lasīt) un Jakubas Katalpas „Vācieši” (Pētergailis). Nezinot vairākumu, nespēju pateikt, kuram darbam balva pienākas. Es, protams, ceru, ka tas būs Dens Dimiņš vai arī Jānis Krastiņš, kurš prozas lasījumos atskatījās uz kara tēmu vairākos savos tulkotajos darbos.

IMG_2270 (1)

Tā nu ir sanācis, ka diemžēl vismazāk esmu spējīgs apspriest „Prozas” kategoriju. Esmu liels lasītājs, bet ir sagadījies tā, ka no prozas – pat no garā saraksta – es šajā laikā nebiju lasījis nevienu pašu darbu. Protams, manā vēlmju sarakstā ir visi šie romāni (arī pirms tie tika nominēti), bet manā grāmatplauktā ir tikai trīs, no kuriem divi tika īsajā sarakstā un vienu – Annas Auziņas „Mājokli” (Ascendum) – es aprīlī paguvu izlasīt. Taču, lai šī kategorija man nebūtu pilnīgi sveša, gāju uz bibliotēku un iepazinos gan ar Laura Gundara „Svešam kļūt”, gan Svena Kuzmina „Dizažio” (abi no Dienas grāmatas). Ingu Žoludi es nedabūju (baigā rinda). Arī konkursā, kurā piedalījos, lai tiktu pie šīs grāmatas, neuzvarēju. Māra Bērziņa „Nākotnes kalēju” (arī Dienas grāmata) iepriekš fragmentāri biju lasījis publikācijās, un man patika (mans mīļākais latviešu rakstnieks savā elementā). Kauns, protams, ka neesmu izlasījis jau visu grāmatu.

Šī noteikti ir vissarežģītāk prognozējamā kategorija. Vismaz šogad noteikti. Man gan šķiet, ka Auziņa stāv soli nostāk no citu darbiem un uz balvu cerēt būtu neprāts. Taču, kā jau teicu iepriekš, žūrijā sēž baigās tantes un viņām, es atvainojos, varbūt arī ļoti gribas drāzties un prātā ir tikai pimpis (kā Auziņas Terēzei), bet šāda seksualitātes atklāšana (meiteņu porno) nav nekas baigs, ja ņem vērā, ka uz balvu šogad pretendē tik graciozi darbi. Es teiktu, ka balvu saņems Žolude (neprasiet, kāpēc!). Vismaz vajadzētu saņemt par lielo centību un ieguldījumu. Bet lieku galvu ķīlā, ka iedos tai Auziņas dienasgrāmatai. Lai nu kā – sūds ar visu. Gribētu vien piezīmēt, ka šogad LaLiGaBa sociālajos tīklos bijusi visai kūtra (reti – gandrīz nemaz! – viņi dalījās ar kādu lasītāja bildi, un to nebija maz). Pat ikgadējais bilžu konkurss šoreiz bija tīrākais izsmiekls, lai neteiktu vairāk. Atliek cerēt, ka vismaz balvu pasniegšanas ceremonija būs baudāma un balvu sadalījums – godīgs. Atā!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s