Sākums mūs atrod pats

Cik sadistiski, ka šāda grāmata – Kārļa Kazāka „Sākums mūs atrod pats” (Zvaigzne ABC, 2021) – iznāk rudens vidū, kad siltās dienas kļūst aizvien retākas un daba no krāsainas pasakas jau pārtapusi melnbaltā filmā (uz brīdi arī sniegotā, ha!). Saprotams, ka lasīt par sauli un ikdienas svelmi šajā gadalaikā ir jo īpaši tīkami (jo tas silda), bet ja grāmata ir par braukšanu ar velosipēdu – pašam taču sagribas atkal kāpt tā seglos un sajust Latvijas skaisto dabu sevī un sev garām aiztraucam.

„Priekam nogurums nav šķērslis. Reizēm smiekli ir pēdējais, kas paliek, kad spēki ir beigušies.” (146. lpp.)

Lasot Kārļa Kazāka uzrakstīto, prāts nemitīgi domā galvenokārt par vasaru. Viņa vairāku gadu garumā izbraukātie ceļi bieži mijas ar tiem, kurus pats savās velo tūrēs esmu braucis. Bet no Kazāka uzrakstītā uzzināju arī daudz ko jaunu. Piemēram, par vietām, kurām pats savulaik varbūt esmu pabraucis garām un objektiem, par kuru eksistenci iepriekš netiku zinājis vai kaut kāda iemesla dēļ vienkārši noignorējis. Bet Kazāks raksta tik sirsnīgi, ka viņa noreklamētie apskates objekti gribot negribot ir jāliek „tas man ir jāredz!” sarakstā.

—

Grāmata mani uzrunāja (kopš brīža, kad tā parādījās „drīzumā” sarakstā) ne tik daudz tādēļ, ka to sarakstījis mūziķis, kura dziesmas es labprāt klausos, bet gan tāpēc, ka tā ir par atrašanos ceļā ar velosipēdu. Arī es savus ceļojumus parasti iegrāmatoju, bet tas notiek katru dienu brauciena laikā. Turpretī Kārlis grāmatu ņēmies sarakstīt no savām atmiņām par šiem braucieniem, protams, talkā ņemot maršruta plānus un fotogrāfijas. Man pašam parasti neuzrakstītas paliek brauciena pēdējās dienas un pat ar bilžu palīdzību dažkārt ir pagrūti vēlāk atcerēties precīzu dienas norisi. Tāpēc es apbrīnoju Kārli un viņa lielisko atmiņu. (Un saku LIELU PALDIES par šīs grāmatas radīšanu! Un izdevniecībai – par tās izdošanu! Un Egitai – par eksemplāru!)

„Mēs ar Zvīguli un Kroiču triecamies cauri peļķēm ar bērnišķīgu azartu un esam krietni atrāvušies no pārējiem. Kad sākam braukt atpakaļ, lai noskaidrotu, vai nav kas slikts atgadījies, sastopam mūsu dāmas stāvam lielas peļķes vidū un fotografējamies. Cik gan dažādi mēs katrs izbaudām mirkli! Mēs varam tam izskriet, pat izlidot cauri un varam apstāties, ļaujot mirklim uzkavēties. Labā ziņa ir tāda, ka mēs tā arī neuzzināsim, kā mēs varam iegūt vairāk.” (222. lpp.)

Kā pieredzējis Latvijas (un ne tikai) apbraucējs, ņēmos šo darbu lasīt, lai uzzinātu, ko savos braucienos domā cits velosipēdists. Kaut pasaules mērogā netrūkst grāmatu par velo ceļojumiem, latviski to ir ļoooti maz. Līdz šim man ir sanācis lasīt gan par ceļojumiem, kas veikti kājām, gan par stopēšanas piedzīvojumiem vai braukšanu ar motociklu. Bet, lai cik kaislīgs velobraucējs es būtu, šī bija tikai mana otrā šāda veida grāmata, ko esmu lasījis. (Pirmā bija „Latviešus Sibīrijā meklējot” (Lietusdārzs, 2016), ko veido Ingvara Leiša 1975. gadā sarakstītā dienasgrāmata un Ulda Brieža uzņemtās fotogrāfijas. Tiem, kas ir iemīlējušies Kazāka grāmatā, noderēs arī manis minētā.)

„[..] ir taču labi, ka mēs ceļojam, ka mācāmies nepaskriet garām. Piestāt kaut vai tikai uz vienu mikli, uz vienu selfiju skaistā Latvijas vietā.” (172. lpp.)

—

Grāmata „Sākums mūs atrod pats” atklāj Kārļa Kazāka Velomūzikas desmit piedzīvojumus („Varu iztēloties Velomūziku bez Kazāka, bet Kazāku Velomūzikā vienu pašu gan ne.” (189. lpp.)). Tie sākas 2012. gadā un beidzas (jau zināms, ka ne) 2020. gadā (2013. norit divi braucieni). Zinātājs jau zinās, kur Kārlis ar saviem līdzbraucējiem katrā no šiem braucieniem ir braucis (nezinātājs to izlasīs grāmatā), tāpēc atklāšu, kurp šajos gados braucu es pats. (Piedodiet, ka šī atsauksme ir tik personiska!) 2012. gadā es kopā ar diviem draugiem braucu mazā izbraucienā pa Vidzemi un Igaunijas dienvidiem (un tas nebūt nebija mūsu pirmais brauciens). 2013. gadā es pirmo reizi izmēģināju braukt viens pats un tas bija mans līdz šim lielākais un ilgākais brauciens. Arī 2014. gadā turpināju izzināt Latviju un vairāk kā mēnesi biju ceļā pa visiem dzimtenes nostūriem. 2015. gadā nekur nebraucu, jo strādāju. 2016. gadā es kopā ar savu draudzeni (nu jau sievu) braucu apkārt Igaunijai. Viņai tas bija pirmais šāda veida ceļojums. Un ne bez asarām. 2017. gadā mēs ierobežotā laika dēļ izmetām vien pāris lokus pa Kurzemi, bet 2018. gadā atgriezāmies Igaunijā, lai apbrauktu trīs lielākās salas. 2019. gadā mēs bijām Latgalē. Arī „Velomūzika” togad tur bija, bet nieka nedēļu pirms mums. (Ak, kāda neraža!) Un 2020. gada vasarā piedzima mūsu meita un tādēļ tikai uz īsu brīdi es egoistiski aizlavījos mazā velo izbraucienā (kopā ar draugu) uz Kuršu kāpām. Tā, lūk.

„Gaiss reibina. Pedāļu mīšana liek kārtīgi ieelpot gan nopļautās zāles smaržu, gan sabiezējušo kūts smārdu.” (12. lpp.)

—

Grāmatas sākumā, otrā brauciena laikā, Kārlim un viņa līdzbraucējiem pie kāda veikala tiek uzdots jautājums, ko arī es, klejodams pa Latvijas nekurienēm, ne reizi vien esmu saņēmis sev adresētu. Proti, par izklaides lietderību, tā vietā, lai strādātu un pelnītu naudu. Jā, ir daudz tādu cilvēku, kuri sevi nespēj iedomāties situācijā, kad ilgstoši un bezrūpīgi tiek klejots apkārt. Un tādam ir pagrūti iestāstīt, kādu prieku var gūt no atrašanās dabā ar pavisam niecīgu saikni ar materiālo un skrienošo sabiedrību… Protams, Kārļa komanda nebrauc mēnesi kā es, viņiem tā ir tikai(!) nedēļa. Un arī palikšana viņiem jau ir iepriekš sarunāta. Bet tas nemaina lietas būtību. Šis ir tas brīdis, kad sapnis kļūst par īstenību. Un šo sapni var “rīt” un nevienā brīdī nejusties pārēdies. Līdzīgi ir ar dienām, kuras pats ik vasaru pavadu uz velosipēda. Tā ir lieta, ko ieteiktu ikkatram reiz pamēģināt.

„Sākums mūs atrod pats, ja ļaujamies. Ja pārāk cieši neturamies pie tā, kas jau piedzīvots.” (5. lpp.)

„Tā skaņa, kad odu miljoni visapkārt teltij meklē tevi, ir kosmiska. Tā ir visuresoša.” (39. lpp.)

„Latvijas laukos nekas nav neiespējams…” (87. lpp.)

Jau Kārļa Kazāka dziesmas un izpildījums ir absolūti skaists, bet nu viņš sevi pieteicis arī rakstnieka specialitātē. Un viņam tas sanāk vairāk nekā labi. 5000 kilometru mūzikas ir uzrakstīts patiešām baudāmi. Tā, lai ikviens no šīs grāmatas spētu gūt baudījumu, lai ikviens tajā atrastu savu sapni. Ļoti ceru, ka arī turpmāk Kazāks rakstīs par saviem piedzīvojumiem, kuros vasarās pēc Jāņiem maina mūziku pret naktsmājām. Jāteic, būtu bijis jauki šo grupiņu satikt Skrundā, kad tai tika braukts cauri. Vai vēl labāk – pievienoties jebkurā posmā un izbaudīt šo pieredzi kopā ar Kazāku un viņa līdzbraucējiem. Tā neuzbāzīgi, protams.

„Tā ir liela vērtība būt starp cilvēkiem, kuri papildina cits citu. Braucot lielākus attālumus, agrāk vai vēlāk katrs uzņem sev ērtāko ātrumu.” (22. lpp.)

—

Skaidrs, ka šādā garā es varētu turpināt vēl un vēl, jo mana sajūsma par šo grāmatu un ideju kā tādu ir neizsmeļama. Šī burvīgā un sirsnības pilnā grāmata viennozīmīgi ir dāvināšanas cienīga jebkuram literatūras baudītājam. Un lai nav tā, es tikai labo vien te pasaku, gribētu atzīmēt arī dažus ļoti mazsvarīgus mīnusus, kas man kā velobraucējam un grāmatmīlim dažbrīd varbūt pietrūka. Piemēram, pietrūka laiks, cikos apmēram sākas ceļotāju diena un cikos beidzas mīšanās, pietrūkst dienā nobraukto kilometru skaits (to gan Kārlis kādā intervijā stāstīja un kaut ko jau var internetā kartēs papētīt, ja sagribas). Un tas arī viss. Tik vien to sīkumu. Bet es pamanīju, ka tie sīkumi mani tikai grāmatas sākumā kaitināja. Vēlāk es par to visu pavisam aizmirsu. Jo saplūdu ar skaistajiem un prieka pilnajiem grāmatas autora teikumiem. Šī nudien nav tikai grāmata vien, tā var kalpot arī kā Latvijas ceļvedis. Tās Latvijas, kuru tu, iespējams, vismazāk pazīsti.

„Velosipēda ātrums tiešām ir piemērotākais Latvijas apceļošanai. Izskrienot šo pašu maršrutu ar automašīnu, mūsu atmiņās ierakstītos daudz mazāk informācijas un stāstu.” (51. lpp.)

P.S. Šī atsauksme (lielākā tās daļa) tapa jau oktobrī. Bet tā kā ar grāmatu, lai neizskrietu tai cauri pārāk ātri, uz brīdi biju iepauzējis (jo man vienkārši gribējās šo skaistumu rokās paturēt krietni ilgāk, līdzīgi kā savu piezīmju blociņu, kurā pats ik dienu no jauna veicu pierakstus par velobraucienos piedzīvoto), es iepauzēju arī ar šo atsauksmi. Novembra izskaņā es piebeidzu grāmatu lasīt, bet ciemos no ārzemēm bija atbraukuši brālis un māsa un visa tā atsauksmju būšana palika karājoties gaisā. Un, rau, jau decembris steidz izbeigties, sasodīts!