dzīve · internets · No rokas rokā! · proza

Latviešus Sibīrijā meklējot

Par ko citu gan lai raksta, kad pavasara pirmajā dienā tu ar velosipēdu atgriezies īrētajā dzīvoklī un turpceļā esi redzējis vairāk velobraucēju nekā parasti? Jā, par velobraucējiem. Un šoreiz ne par tādiem, kuri nīkuļo tepat pa Rīgas velo ceļiem vai trotuāriem, bet gan tādiem, kuri jau 1975. gadā mina tādus gabalus, kas pat šodienas skatījumā ir kaut kas neaptverams. Pat tad, kad esmu izminies krustām šķērsām cauri VISAI Latvijai, braukājis pa Igauniju, saplānojis braucienu apkārt Eiropai utt., es šos vīrus – Ingvaru Leiti un Uldi Briedi – apbrīnoju.

P1040858a

Kad pērnā gada nogalē centrā uz grāmatnīcas galda ieraudzīju grāmatu, kuras vāku rotāja divi veči uz velosipēdiem, biju patīkami pārsteigts par šāda dvēseles labuma eksistenci. Vienā acumirklī es iekāroju grāmatu „Latviešus Sibīrijā meklējot”, tomēr tik daudz naudas man nebija. Jau rakstīju, ka šķirstot grāmatas lapaspuses es biju mēms no sajūsmas. Nebija pat vajadzības sākt lasīt tekstu – pietika vien ar fotogrāfijām, kuras izteica visu. Tās ir vairāk nekā izcilas. Tajā brīdī un arī pēc tam visa šī grāmata bija (ir) viens sasodīti liels WOW.

Dažas nedēļas vēlāk šo grāmatu saņēmu Ziemassvētkos no Mansarda Jāņa. Tovakar es piezvanīju arī Lapsai, lai pastāstītu par šo nenovērtējamo laimi, jo arī viņa man iepriekš bija rakstījusi, cik ļoti labprāt vēlētos šo grāmatu. Protams, par to bija dzirdējis arī Nauris, kurš nu jau grāmatu ir dabūjis sava miesta bibliotēkā un drīz no tās iegūs – un par to es nevienā mirklī nešaubos – tādu pašu baudījumu, kādu lasīdams šo grāmatu ieguvu es pats…

p1040603

Tas notika 1975. gada maijā, kad abi grāmatas autori devās veloekspedīcijā „Rīga-Vladivostoka”. Kā radio stāstīja pats Leitis, sagatavošanās darbi esot bijuši pat astoņus mēnešus gari un tas bijis laiks, ko bija jāpavada bibliotēkā. Izrādās, sākumā pat paredzētais līdzbraucējs bijis cits. Bet neko sev… „Latviešus Sibīrijā meklējot” ir visnotaļ nozīmīgs vēstures atskats uz to laiku un cilvēkiem, kuri būdami pat Krievijas vistālākajos austrumos pamanījās runāt latviski. Ceļā pavadītais pusgads nebūt nebija viegls. Braucēji piedzīvoja tādas ķibeles, kas salīdzinot ar tām, ko savos braucienos piedzīvojām mēs, ir tīrais ārprāts.

Un tā kā arī man tuvs ir tieši šāds ceļošanas veids, šī grāmata bija gluži kā radīta manai emocionālajai būtībai. Dienasgrāmatas formātā rakstītās piezīmes ne vienmēr pastāsta visu, ko būtu gribējies zināt, bet ar to ir vairāk nekā gana, lai šo izlasītu katrs, kurš pārvietojas par velosipēdu. Kaut kur starp grāmatas lapaspusēm tika minēts arī Leiša brauciens cauri ASV 90tajos gados. Ļoti ceru, ka arī šis brauciens kaut kur ir pierakstīts un vēl tikai gaida savu publikāciju, ja vien es to jau sen neesmu palaidis garām. Lasot grāmatu, es visu laiku domāju par autoriem, par to, cik ļoti gribētos viņus satikt un ar viņiem pārmīt kādu vārdu. Arī es gribētu pēc iespējas ātrāk pabeigt savu velogrāmatu, kurā smalki esmu aprakstījis savus nebeidzamos ceļojumus krustām šķērsām cauri Latvijai un ne tikai… Tikmēr šīs grāmatas eksemplāru turēšu goda vietā un atkārtoti pāršķirstīšu vēl un vēl.

image

Advertisements

One thought on “Latviešus Sibīrijā meklējot

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s