autors · dzīve · No rokas rokā! · proza

Rēgi

Lūkojoties Elīnas Kokarevičas stāstu krājumā „Rēgi” (Valodu māja, 2021), mani uz pusēm plosīja divas pilnīgi atšķirīgas sajūtas: viena ir tā, kas atzinīgi novērtē grāmatas pievilcīgo vizuālo tēlu (māksliniece Līva Pakalne-Fanelli), bet otro biedē asociācijas ar vārdu „rēgi” vistiešākajā nozīmē. Un vēl arī tas, ka iepriekš no Elīnas Kokarevičas pavisam noteikti neko nebiju nedz lasījis, nedz arī dzirdējis viņu kaut ko lasām. Tagad gan viņa, šķiet, bija klausāma festivālā Prozas lasījumi, kam šogad līdzi sekoju visai kūtri (jo man nepatīk neklātienes pasākumi). Kad man tika piedāvāti „Rēgi”, piekrist gribējās jau skaisto ilustrāciju dēļ vien. Bet tad es palasīju anotāciju un sapratu, ka šī grāmata man derēs arī literārā baudījuma ietvaros.

Autore visai veiksmīgi ir tikusi galā ar mūžīgajām mokām (personīgi man) stāstiem izdomāt lādzīgus nosaukumus. Tā vietā stāsti vienkārši sanumurēti kā romānos nodaļas (izņemot divus, kam doti nosaukumi „Miglājs” un „Miglājs II”). Dažs teic, ka šis iespējams ir romāns, bet stāsti, lai cik tie brīžam neliktos cits citam līdzīgi, tomēr ir gana atšķirīgi un ne vienmēr salīmējas kopā pat emocionālā ziņā.

„Dūmi cēlās augšup un plūda ārā pa atvērto logu, it kā veidojot tiltu uz ārieni, saistot mani ar to. Vairāk nekā cilvēki jelkad manā mūžā.” (14. lpp.)

Regi 1

Savu dzīvi no sevis var izrakstīt visdažādākajos veidos, to pierada šis krājums, kurš pilns mītiskā, bet tai pat laikā – reizēm pavisam vienkārši un atklāti tiek runāts par aktuālāko cilvēka dzīvē. Nezinu, cik autobiogrāfiski ir šie stāsti (vai atsevišķas epizodes), bet es tajos nolasīju daudz īstu emociju un autores atklātībā nolikto personību. Tās ir lietas, ko tik vienkārši nevar uzrakstīt, nepiedzīvojot (nepārdzīvojot) visu uz savas ādas. Brīžam gan šīs sajūtas ir ietērptas „rēgos”, it kā negribīgi atklājot, kas ir kas. Bet pat tik sievišķīgā grāmatā vairums ainu šķita tik pazīstamas, it kā no mana prāta izrakstītas būtu.

„[..] es iztēlojos, kā izskatos no malas. Man nez kāpēc šķiet, ka ārkārtīgi smieklīgi. Neviens cilvēks neizskatās tik smieklīgi kā es, un visi zina, ko es domāju, jo manas domas ir uzrakstītas manā sejā.” (24. lpp.)

Reizēm tie ir tādi prāta spriedelējumi bez gala un malas, kā arī ikdienišķas dzīves nianses. Un visos šajos stāstos tāpat tiek meklēta sava esība un notiek cīņa pašam ar sevi. Stāstu cikls „Rēgi” sākas ar vienu tādu ikdienišķo stāstu. Šis stāsts nudien bija pilns ar teikumiem, kuros nolasīju rakstnieces meistarību izteikties. Nākamajā gan es nedaudz garlaikojos, ja tā var teikt (jo es to nekad nedaru). Bet ne tādēļ, ka stāsts būtu slikts. Man tikai likās, ka tās sarunas un ņemšanās par neko ir visai izstieptas un pats stāsts būtu varējis būt krietni vien īsāks. Taču tas, visticamāk, ir tikai mans, vīrieša, redzējums. Bet III stāsts atgrieza mani no šīs iedomātās garlaicības un lika domāt par Hannu, kura bija neredzama, teju vai rēgs. Tāda spēlēšanās ar sajūtām. Un, lūk, jau pirmajos trīs stāstos redzams, cik atšķirīgs ir šīs grāmatas saturs.

Regi 3

Arī turpmākajos stāstos tēmas ir mainīgas, bet kodols tik un tā ir vienojošs. Man patika kā sākās ceturtais stāsts. Uznāca nostaļģija pēc pārvākšanās burvības. No pilsētas uz laukiem. Un tad vēl darbs bibliotēkā. Laime pilnīga. Stāsta gaitā gan jutu, uz ko tas viss velk… Bet visvairāk man, šķiet, patika sestais stāsts. Patika īsās piezīmes, kas stāstu veido. Festivāla atmosfēra (sen nebijusī Laba Daba). Daudz alkohola. „Par daudz alkohola, par daudz atbrīvošanās – neviens vairs sevi nekontrolē…” (139. lpp.) Nedaudz atgādināja vienu sen apmeklētu mednieka balli, kurā man nebija neviena, ar ko parunāties. Tā vietā es ņēmos podziņtelefonā rakstīt piezīmes. Un jo vairāk es dzēru, jo skarbākas tās bija, ha! Stāsts ir emocionāli dziļš, godīgs un baiļu pilns (pat es izjutu bailes un baidījos līdz ar galveno varoni). Un starp to visu – piezīmes rokrakstā. Ļoti glītā. Mazliet pat skauž šis rokraksts.

„[..] reti kurš kaut ko uztaisa pats, lai gan tieši šobrīd man gribētos, lai es kaut ko būtu uztaisījusi, vismaz kaut ko niecīgu, kaut ko, ar ko varētu palepoties…” (145. lpp.)

Regi 2

Skaidrs, ka šos stāstus katrs sapratīs pa savam. Ne tikai sievietes un vīrieši, bet arī sievietes savā starpā. Pat varone (vai varones!) mīl sievietes un dzīvo ar tām kopā. Lasot par to domāju visu laiku. Interesanti, kā šo autores debijas krājumu uztvertu, ja būtu sieviete, jo, kā jau minēja Anna Kalna: „Varones cieš, iemīlas, šķiras, mirst, no jauna pārvērtē savas vērtību sistēmas, atdzimst, padodas, cīnās, saprot, nesaprot, aizmirst un atceras.” Tik daudz emociju, tik daudz sīkumu utt. Vajadzīga liela iedziļināšanās šai darbā, lai arī vīrieškārtas lasītājam ar visu šo bagātību spētu tikt galā. Bet varbūt pie vainas ir žanrs, kurā darbs liekams, jo tas nav tas, par kuru parasti īpaši priecājos. Taču nekļūsim sīkumaini – šis darbs pavisam noteikti ir nopietns pieteikums literārajām balvām. Vai vismaz plats solis ienākšanai lielajā latviešu rakstnieku saimē uz palikšanu!

„Bija grūti sameklēt pilnīgu klusumu, kurā sastapties ar domām un darbiem, un sevi.” (190. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s