dzīve · Latvijas Mediji · proza

Sirdsapziņas ugunskurs

Grāmatai „Sirdsapziņas ugunskurs” (Latvijas Mediji, 2021) manā grāmatplauktā noteikti būs īpaša vieta. „Sirdsapziņas ugunskurs” ir ekspozīcija par Latvijas okupāciju no 1939. līdz 1957. gadam un kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju nacionālo pretošanos. Grāmata nudien ir kā muzejs. Ar lielu interesi es vēru vaļā tās vākus un izbaudīju katru lapaspusēs iespiesto tekstu un krāšņās galerijas. Īsta bauda, kaut reti esmu apmeklējis muzejus un konkrētas ekspozīcijas. Šoreiz uzdrošinājos doties šajā piedzīvojumā un esmu sajūsmā. Grāmatas ievadā teikts: „Ekspozīcija un arī šī grāmata piedāvā tikšanos, kurā pagātne palīdz mums labāk saprast šodienu, jo tas, kā izdzīvot okupācijas laikā iemācījās mūsu priekšteči, turpina dzīvot mūsos.” (13. lpp.) Tā ekspozīcijas kuratore un projekta vadītāja Elīna Kalniņa.

IMG_1386a

Neticas, ka šo „muzeju” apmeklēju jau mēnesi atpakaļ. Tagad, šķirstot grāmatas lapaspuses, atkārtoti izbaudu šo nudien tīkamo izdevumu, kas sevī glabā ne tos patīkamākos Latvijas valsts vēstures notikumus. Bez skaistajām bildēm, grāmatas saturu veido vēstures notikumu hronoloģija, vairāki pretošanās stāsti un okupācijas režīmu salīdzinājumi.

„Tagad cilvēce pārdzīvo vislielākās briesmas, bailes un ciešanas, bet cilvēce tagad pārdzīvo arī vientulību. Tagad daudzi ir vieni, vieni ar savām bēdām, sāpēm un ciešanām.” (179. lpp.)

Lai arī Latvijas vēstures galvenie notikumi minētajā laika posmā man ir labi zināmi, ar neviltotu interesi pārlasīju šo hronoloģiju, kurā bez jau vispārīgi zināmajiem faktiem bija arī daudz tādu, ko nezināju (jo tiem ne vienmēr visur tikusi sniegta pietiekama vērība). Lieki piebilst, ka arī šie notikumi ir papildināti ar bildēm un avīžu izgriezumiem, kas lasītājam ļauj vizualizēt šo kara un pēckara laiku. Tāpat arī pretošanās stāstos ir bildes, kas glabājas Latvijas valsts arhīvā vai privātīpašumā. Bet tās ir tikai neliela daļa no tā, ko piedāvā šī grāmata-ekspozīcija.

IMG_1373a

Lasot pretošanās stāstus, nereti sirds sažņaudzas par tiem jaunajiem cilvēkiem, kas, valsti aizstāvēdami, krituši padomju gūstā un miruši nometnēs un cietumos. Viņu kapa vietas lielākoties nav zināmas. Bet tas nenozīmē, ka viņi ir aizmirsti. Un tāpēc ir svētīgi, ka ir šādas grāmatas. Kārlis Zariņš (vīrietis uz grāmatas vāka), kuru pratināja pat 34 reizes, pēc sprieduma tiesai paziņoja: „[..] Es uzskatīju un uzskatu, ka cīnīties pret padomju varu bija mans pienākums. Tikai tā es varēju būt brīvs.” (142. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s