dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Par Kolibri

Itāļu rakstnieks, žurnālists un arhitekts Sandro Veronēzi latviešu lasītājam nebūt nav svešs. Bez autora jaunākā darba „Kolibri” (Jāņa Rozes apgāds, 2021), latviešu valodā iznākuši vēl trīs Veronēzi romāni. Visus šos romānus – nešaubos, ka ar mīlestību, jo Veronēzi ir tulkotājas visvisvis… – no itāļu valodas tulkojusi lieliskā Dace Meiere. Viņa arī bija tā, kura man ieteica pamēģināt „Kolibri”, jo es nedaudz baidījos. „Dod viņam iespēju”, viņa rakstīja. Un vēl Dace teica: „Man patīk ļoti, ļoti, ļoti. Par cilvēkiem, par jūtām, sērām utt., bet bez falšuma un manierīguma. Tāds Bariko pretstats.” Tad nu es ņēmos šo darbu lasīt, kaut iepriekš no autora neko nebiju lasījis.

„– Vai ir taisnība, ka līdz četrpadsmit gadu vecumam bijāt daudz īsāks par saviem vienaudžiem? Un šī īpatnība bija tik izteikta, ka māte jūs bija iesaukusi par kolibri?

– Jā.” (14. lpp.)

Bet viegli nebija, tas nu ir jāatzīst. Tobrīd (romānu izlasīju jau pirms diviem ar pus mēnešiem) visapkārt ap šo darbu virmoja milzīga sajūsma. Visiem viss ļoti patika, visi priekā līksmoja it kā klāt būtu pavasaris. Es tikām centos koncentrēties tikai pats uz savām sajūtām (attiecībā uz šo romānu). Un lai gan darbu iesāku lasīt ar lielu interesi, jau ātri vien sapratu, ka izlasītajā tekstā esmu pamatīgi saputrojies. Sižets lēkā kā saskrāpēta vinila plate. Vai drīzāk kā pērtiķis pa koku zariem. Lēcieni ir galvu reibinoši. Viena otra epizode likās tiešām apbrīnojama, taču tūlīt sekoja kaut kas gluži pretējs un mana patika palēnām noplaka.

„[..] nelaimīgums ir un paliek nelaimīgums arī tad, ja kļuvis par apzinātu izvēli, un, ja kādu dienu tas kļūst par vienīgo kādas laulības ražojumu, tad tieši tas tiek nodots tālāk bērniem.” (118. lpp.)

Stāsts ir par cilvēku (galveno varoni sauc Marko Karrera), kurš mīl un cieš, izbauda un „visus spēkus velta tam, lai dzīves vētrās noturētos kājās.” Tā ir ļoti personiska grāmata, pilna ar izmisumu un bēdām. Gandrīz kā terapija pie psihoanalītiķa. Lai visu sarežģītu, romāns tiek stāstīts tā, it kā vienā grāmatā būtu savijušās vairākas grāmatas. Taču stāstam trūkst īstas struktūras. Autors, protams, spēj savu sakāmo pasniegt gana interesantā un modernā veidā, iepinot romāna lapaspusēs vēstules, e-pasta un SMS sarakstes utt. Vietām gan tas viss šķiet mazliet banāli un nedaudz garlaicīgi. Bet no godalgotajām grāmatām jau reti var sagaidīt ko vairāk.

Epizodiski romāns bija tīri okei, kaut lielākoties no izlasītā neguvu pilnīgi nekādu baudu. Varbūt tas tāpēc, ka nemēdzu skatīties meksikāņu ziepju operas un šis darbs savā uzbūvē, manuprāt, ir pielīdzināms šādam žanram. Bet varbūt es Kolibri izlasīju neīstajā laikā. Un tādēļ ne reizi vien man radās kārdinājums grāmatu aizvērt. Jāuzteic autoru par nobeiguma atzīšanos. Tā nudien likās spīdoša.

„Viņa meklēja tikai patvērumu, diskursu, lai varētu kulties uz priekšu vēl kādu brīdi: viņš meklēja laimi – ne vairāk, ne mazāk. Viņa viņam vienmēr bija melojusi, taisnība, un tas ir slikti, ļoti slikti, jo meli ir vēzis, tie izplešas un ielaiž saknes, un sajaucas kopā ar būtību, ko samaitājuši, – taču viņš bija rīkojies vēl ļaunāk: viņš viņai bija ticējis.” (110. lpp.)

Un vēl… Pilnai laimei pievienošu šeit vēl divas rindkopas no sarakstēm par Sandro Veronēzi romānu „Kolibri”. Visupirms es uzrakstīju blogerei Artai (savai mīļotajai māsai), kura tik ļoti par šo grāmatu fanoja: „Esmu 65. lpp. Kolibri. Pagaidām neko nesaprotu, nekas neaizķeras.” Sāku jau domāt par to, ka itāļus vairs nevar ņemt, jo vienmēr sanāk nedaudz vilties. Bet viņa palika pie sava: „Labāk lasi, lai vari beigās ņemt savus vārdus atpakaļ.” Vēlāk, kad ar Kolibri aizvien vēl nebiju ticis skaidrībā, viņa smejoties rakstīja: „Man šķiet, ka Tu esi adoptēts!” Sekoja vēl daži teikumi par un ap šo darbu, līdz atzinos: „Es nez. Ja man tagad par to būtu kas jāuzraksta, es nezinātu, ko rakstīt.” Arta smejoties teica: „Raksti par to, ka pavasaris nāk. Cilvēkiem patīk pavasaris.” Un es izteicu cerības, ka tur vēl kaut kas būs… Taču arī vēlāk, kad biju ticis jau apmēram 222. lapaspusē, es aizvien neko no izlasītā nesapratu, nemaz nerunājot par to, ka man nebija ne jausmas, ko galu galā par šo darbu varēšu uzrakstīt. Arta izteica minējumu, ka es vienkārši negribot, lai man šis darbs patīk, ha! Divus mēnešus vēlāk kā no zila gaisa viņa man rakstīja: „A par Kolibri Tu vēl atrausies…!”

„Kā lai izstāsta lielas mīlestības dzimšanu, kad zināms, ka tā beigusies nelāgi? (99. lpp.)

Kaut kas līdzīgs man bija sarakstē ar grāmatas tulkotāju Daci, kurai atzinu, ka grāmatu piebeidzu ar lielām mokām. Rakstīju viņai: „Nezinu, varbūt man ir kāds nenoskaidrots riebums iekšā pret itāļiem, bet galīgi nelasījās. Ja nebūtu no apgāda, es noteikti mestu mieru jau laikus. Kā tāda ziepju opera. Protams, daži fragmenti bija pati ļoti baudāmi, bet visādi citādi – tagad lauzu galvu, ko par to uzrakstīt, kad no izlasītā galvā palicis tik sasodīti maz.” Viņa man juta līdzi, stāstot par saviem lasīšanas paradumiem, piebilstot: „Labi tak, ka katram savs un mēs neesam visi vienādi.” Mūsu sarakste gan neaprobežojās vien ar sarunu par Kolibri, bet kolīdz pieskārāmies vēl citiem itāļu rakstniekiem, kuri man ne visai patīk, viņa mani nosauca par zaimotāju, sakot, ka varētu man iegāzt ar čuguna pannu, ha!

„[..] prātā uz brīdi izveidojas aizdambējums, jo daudz un dažādas reakcijas viņā vienlaikus cenšas izbrīvēt sev ceļu un rezultātā visas iestrēgst.” (224. lpp.)

Viena doma par “Par Kolibri

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s