dzīve · proza · Zvaigzne ABC

Vīrieši manā situācijā

Man patīk grāmatas ar labiem nosaukumiem. Kad Zvaigznes „drīzumā” sadaļā pamanīju Pēra Petersona (atzīstos, no šī autora iepriekš neko lasījis neesmu) grāmatu „Vīrieši manā situācijā” (Zvaigzne ABC, 2021), jutu tādu kā vilkmi pēc tās. (No norvēģu valodas to tulkojusi Dace Deniņa.) Tā kā bija iespēja gūt nelielu ieskatu šajā romānā, to izlasījis, sapratu, ka grāmatu tiešām gribu izlasīt. Nācās vien sagaidīt, kad tā ieraudzīs dienasgaismu, un kad tas notika, sarunāju ar Egitu tikt pie eksemplāra. Līdz Baldonei man to atveda Dimiņš, kurš vienā ziemīgā darbadienas vakarā atbrauca ciemos ar vīnu. Arī viņu pašu šī grāmata ieinteresēja un vēlāk viņš to iegādājās…

„Nezinu, ko viņa iztēlojās redzam savā priekšā – varbūt cilvēku, kurā viņa kaut ko atpazina, ar ko viņai bija pieredze, un tieši tas man šobrīd bija vajadzīgs, kāds ar pieredzi, kurš pazītu mani tādu, kāds es esmu, vīrieti manā situācijā…” (277.-278. lpp.)

Stāsts ir par vīrieti, kurš nu jau dzīvo viens, kaut viņam ir sieva („mēs bijām kā divi velosipēda riteņi tramvaja sliedē” (35. lpp.)) un trīs meitas. Bez tā, ka viņu ir pametušas visas viņa sievietes, Arvids Jansens – galvenais varonis un „es” personas stāstnieks – pirms kāda laika kuģa ugunsgrēkā zaudējis savus vecākus un brāli. Tas ir iemesls, kāpēc Arvids iegrimst dziļā krīzē. Viņš ir reizē vājš un nestabils, reizēm pat pārlieku jūtīgs. Tas, protams, nav tipisks vīrieša tēls, drīzāk tāds, kādam vīrietim nevajadzētu būt. Taču Arvids apzinās un pieņem savu neveiksmi, savas vājās vietas. Savu ceļu viņš iet pareizā virzienā. Uz 4. vāka teikts: „Romāns „Vīrieši manā situācijā” reizē maigi un nežēlīgi portretē vīrieti, kurš savā dzīvē zaudējis virzienu.”

„Tas bija auksts rudens, pirmais pēc Tūridas. Es ļoti salu. Gandrīz neko nerakstīju. Varēju pamosties nakts vidū un neatcerēties, ka gulta viņas pusē ir tukša, zināms skaits kilogramu ir permanenti pacēlušies no matrača, un viņas smarža ar katru dienu, katru nakti un nedēļu kļūst vājāka, līdz visbeidzot izgaist un pazūd pavisam.” (40. lpp.)

Grāmatas vēstījums ir ļoti plašs, tēmas variē un veido nelielu haosu. Arvids ir rakstnieks. Arī tas ir viens lielisks iemesls pasekot līdzi šim vīriešu tēlam. Autors meistarīgi tiek galā ar savu uzdevumu, stāstot gan par šķiršanās sekām, kas briesmīgi sāp, gan to, kā sadzīvot ar situāciju, kurā savas meitas sanāk satikt vien pāris dienas nedēļā. Šīs tēva-meitas attiecības romānā ir ļoti būtiskas. (Otra būtiskā loma grāmatā ir automašīnām, jo Arvids nereti guļ savā auto.) Līdz ar to romāns ir izmisuma un sāpju pilns. Kādu dienu Arvids atklāj, ka sieva viņu gribējusi pamet jau agrāk, ka viņa to nav realizējusi vien tādēļ, ka 1990. gada aprīlī vīrs zaudēja vecākus un brāli. Autors to visu meistarīgi savij romānā, kas liek aizdomāties par attiecībām, to noturību. Galu galā, Pērs Petersons vieš cerības.

„[..] domāju, kā gan izmēra sēras, vai sērām ir kāda mēraukla, vai ir atšķirība, ja tu sēro par vienu pretstatā diviem vai trim cilvēkiem, vai pat četriem, kā manā gadījumā, vai tam visam pietiek vietas uz mērauklas…” (255. lpp.)

Man pašam gan būtu gribējies romānā redzēt vairāk skumjas vientulības ainas, vairāk situāciju, vairāk pēc-šķiršanās izklaides utt. Jau pirmajā lapaspusē Pērs Petersons romāna varoni Arvidu ieliek daudzās guļamistabās, rakstot: „Aizvadītajos mēnešos es biju paviesojies lielākā skaitā guļamistabu, māju, pilsētas rajonu, nekā pirms tam būtu uzskatījis par iespējamu tādam vīrietim kā es. Tomēr tas beidzās pats no sevis, es gribēju būt kā uguns, bet tagad manā sārtā bija vairāk pelnu nekā liesmu.” (9. lpp.) Tā vietā saņēmu romānu, kurā vairākkārt bija tādas situācijas, kurās autors žēlojas: „[..] tas taču biju es, ko viņa pieņēma, bet šajā brīdī es arī noskumu tāpēc, ka nekad nespēšu izdarīt to pašu – atdoties un pieņemt ar tādu seju, tas nebija iespējams vīrietim manā situācijā.” (203. lpp.) Varbūt par daudz biju sacerējies, varbūt arī ne. Protams, varēja būt interesantāk, tomēr es izbaudīju.

„Patiesībā es īsti nezināju, ko gribu. Katra atsevišķā lieta bija svarīga, kad tā nāca, bet, kad pagāja garām un nokļuva aiz muguras, tā jau sāka sairt. Es nespēju to apturēt. Un tad nāca nākamā lieta, cilvēks, varbūt nākamā sieviete, un tas nekur neaizveda.” (150. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s