dzīve · Latvijas Mediji · proza

Pēdējie liecinieki

(Cilvēkiem ar pārlieku jūtīgiem nerviem šī atsauksme nav ieteicama! Arī ar grāmatu, visticamāk, neklāsies viegli!)

Lai arī neesmu pazīstams ar citiem latviski izdotajiem Nobela prēmijas laureātes (2015) Svetlanas Aleksijevičas darbiem, grāmata „Pēdējie liecinieki: Bērni Otrajā pasaules karā” (Latvijas Medijs, 2021) mani uzrunāja vēl pirms paguvu to iepazīt. (No krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka.) Kā reiz, es pēdējā laikā daudz tiku lasījis kara romānus un, lasot tos, pie sevis vienmēr nodomāju – ko gan šajā skarbajā laikā darījuši bērni? Taču šajās grāmatās par to tiek runāts reti vai netiek runāts itin nemaz. Bet nu mans jautājums ir ticis atbildēts. Svetlanas Aleksijevičas grāmata sniedz daudz atbildes uz manis prātoto. Viņa 80. gados bija aptvērusi, ka „kara šausmas tieši un nepastarpināti pārdzīvojusī paaudze pamazām aiziet”, tāpēc noklausījusies un pierakstījusi 100 bērnības atmiņas par Otro pasaules karu. Tā, protams, ir niecīga daļa plašās pasaules kontekstā, bet pamēģiniet kāds šo izlasīt bez asarām!

„Reiz Dostojevskis uzdeva jautājumu: vai atradīsies attaisnojums mieram, mūsu laimei un pat mūžīgai harmonijai, ja to dēļ, lai nostiprinātu pamatus, būs izlieta kaut viena nevainīga bērna asariņa? Un pats arī atbildēja – šī asariņa neattaisnos nevienu progresu, nevienu revolūciju. Nevienu karu. Tā vienmēr būs smagāka.
Tikai viena asariņa…” (9. lpp.)

Šajā grāmatā ir ļoti maz prieka. Tā ir pārpārēm pilna ar kara rezultātā zaudēto. Līdz ar to „Pēdējie liecinieki” ir skumju pilna. Pilna asaru. Un pārsvarā tās ir mazu bērnu asaras, kas līst pār grāmatas lapaspusēm. Karš bērniem atņēmis tik daudz ko. No lasīšanas ritma gan nedaudz izsit katras izstāstītās atmiņas īsums. Kāds, piemēram, atceras tikai kara pirmo dienu, kāds to, kas bijis līdz tam un to kā karš visu iznīcinājis, kāds atceras ainas, kuras grūti aprakstīt (līķi, izvarošana…), cits mūžīgo badu…

„Reizēm mums bija tume, reizēm viena ola uz visām… Bet bieži nebija nekā. Mamma tikai apskauj un noglāsta.” (68.-69. lpp.)

Pārsteidzoši, cik viegli dažs no stāstniekiem spējis runāt par mātes zaudējumu, kas, manuprāt, ir pats briesmīgākais. („Mamma – tā bija mana pasaule. Mana planēta.” (24. lpp.)) Tēvi aizgāja karā vai paslēpās mežos. Vairums bērnu viņus tā arī vairs nekad nesastapa. Un tomēr… varbūt paguva no viņiem atvadīties, varbūt vēlāk saprata, ka tēva vairs nav un nebūs. Bet mātes. Mātes viņiem bija visu laiku līdzās un nereti turpat līdzās arī tika nošautas. Bezsirdīgi. Brutāli. Grāmatā ir aina, kurā kāds zīdainis guļ uz ielas un zīž mātes krūti… Viņa māte tikko bija nogalināta. Sirds sažņaudzas, ko tādu lasot. Līst asaras.

„Visbriesmīgāk bija zaudēt mammu… Es redzēju nogalinātu jaunu sievieti, bet bērns zīda viņas krūti. Acīmredzot viņu nogalināja pirms minūtes. Bērns pat neraudāja. Bet es sēdēju blakus…” (91. lpp.)

pedejie (3)

Protams, grāmatā ir arī pa kādai prieka vēstij. Bet arī šīs priecīgās atmiņas liek nobirdināt pa kādai asarai. Šajos brīžos tās gan ir prieka asaras. Kāds laimīgi šīs kara šausmas pārdzīvojis, kāds bijis attālāk nost no baisajiem notikumiem un kādam ļoti ir paveicies izkulties sveikā no neaptveramas nelaimes. Tā, piemēram, stāsts, kur kādam no bērniem visa ģimene tika nošauta, bet viņš viens izdzīvoja, jo savainots nokrita aiz gultas un paslēpās aiz graudu maisa. Karavīri atrada šo maisu, priecājās par to un apmierināti aizgāja, aizmirsdami par bērnu, kuru meklēja. Bet šīs bērns vēl ne to vien pēc tam piedzīvoja… Bija arī pa kādai sirdi plosošai atkalsatikšanās ainai, viena no tām saistīta ar Latviju.

„Karā viss, kas bija pirms kara, šķita visbrīnišķīgākais pasaulē. Tā tas manī palicis uz visiem laikiem.” (160. lpp.)

„Bērnība beidzās… Ar pirmajiem šāvieniem. Manī vēl dzīvoja bērns, bet jau līdzās kādam citam…” (185. lpp.)

Arī mēs, protams, bērnībā skraidījām apkārt ar spēļu automātiem rokās, spēlējām kariņu. („Karu mēs iedomājāmies kā visinteresantāko dzīves notikumu. Vislielāko piedzīvojumu. Mēs par to sapņojām, mēs bijām sava laika bērni. Labi bērni!” (31. lpp.)) Taču no īstā kara klātbūtnes vienmēr stāvējām tālu prom, drošā attālumā. Protams, lielā Krievija vienmēr ir bijusi mums līdzās – draudīga un neparedzama, kā to aprakstījis Vilis Vītols savā lieliskajā grāmatā „Pārdomas par Krieviju” (Jāņa Rozes apgāds, 2016). Un ir daudz labi zināmu stāstu no karavīriem, kuri saņemti krievu gūstā un sava mūža labākos gadus pavadījuši Sibīrijā un citviet Krievijas plašumos. Kā, piemēram, Normunda Treimaņa grāmatā „Aukstums. Tumsa. Bads” (Latvijas Medijs, 2020) vai Ziedoņa Siliņa „Latviešu leģionāra piezīmes” (Kontinents, 2019).

pedejie (1)

Visbeidzot, gribu šeit ielikt vienu no stāstiem, kuru lasīju sievai priekšā. Tas raksturo visu šo grāmatu. Bija grūti valdīt asaras…

„Es redzēju to, ko nedrīkst redzēt… Cilvēks nedrīkst… Bet es biju mazs…
Es redzēju, kā zaldāts skrien un it kā paklūp. Krīt. Ilgi skrāpē zemi, apskauj to…
Es redzēju, kā dzina caur sādžu mūsu karagūstekņus. Garas kolonnas. Saplēstos un apdegušos šineļos. Tur, kur viņi naktī apstājās, no kokiem bija nograuzta miza.
Ēdiena vietā viņiem pameta nosprāgušu zirgu. Viņi to plosīja.
Es redzēju, kā naktī nogāja no sliedēm un sadega vācu ešelons, bet no rīta noguldīja uz sliedēm visus tos, kuri strādāja uz dzelzceļa, un palaida pa tām lokomotīvi…
Es redzēju, kā iejūdza bričkās cilvēkus. Viņiem bija dzeltena zvaigzne uz muguras. Viņus dzina ar pātagām. Jautri vizinājās.
Es redzēju, kā mātēm izsita ar durkļiem no rokām bērnus. Un iemeta ugunī. Akā… Bet līdz mums ar mammu rinda nenonāca…
Es redzēju, kā raud kaimiņu suns. Tas sēdēja uz kaimiņu mājas pelniem. Viens. Tam bija veca cilvēka acis…
Bet es biju mazs…
Es ar to izaugu … Es izaugu drūms un neuzticīgs, man ir smags raksturs. Kad kāds raud, man nav žēl, bet, tieši otrādi, vieglāk, tāpēc ka pats es raudāt neprotu. Divas reizes apprecējos, un divas reizes no manis aizgāja sieva, neviens ilgi neizturēja. Mani ir grūti mīlēt. Es zinu… Es pats zinu…
Pagājuši daudzi gadi… Tagad es gribētu pajautāt: bet vai to redzēja Dievs? Un ko viņš domāja…” (190. lpp.)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s