dzeja · dzīve · Jāņa Rozes apgāds

Siena, ko nosiltināt

Brīdī, kad devos prom no Māra80390957_2514181378854186_2644637850657619968_n Bērziņa jaunākās grāmatas „Aizliegtais pianīns” atvēršanas svētkiem, saņēmu ziņu, ka rītdien varu iet pēc jaunākās Ingas Pizānes grāmatas „Siena, ko nosiltināt” (Jāņa Rozes apgāds, 2019), kuru esmu gaidījis jau no brīža, kad Inga par to stāstīja. Tā nu sanāca, ka nebija nemaz jāgaida rītdiena, jo pie grāmatas tiku jau tanī pat dienā, īsi pirms grāmatnīcas slēgšanas. Liels bija mans prieks, kad atvēru sev adresēto paciņu un savām rokām varēju aptaustīt Ingas jauno veikumu.

Kādu brīdi vēl uzkavējos galvaspilsētā, bet tad devos uz autobusu, lai dotos uz Baldoni. Lai gan todien biju ticis pie vairākām jaunām grāmatām, tieši Ingas dzejoļus es gribēju izlasīt vispirms. Lasīju tos ceļā uz pieturu un autobusā, jo man palaimējās un šoferis atstāja salona apgaismojumu ieslēgtu, ne tā kā citi, kas neciena tos, kas lasa.

Atceros, reiz kādā intervijā(?) dzejnieks Krišjānis Zeļģis minēja, ka viņš dzejoļu grāmatas turot līdzās gultai un katru dienu izlasa tikai vienu dzejoli. Es tā nespēju. Ne ar tik ļoti gaidītu krājumu, kāds ir Ingas Pizānes „Siena, ko nosiltināt”. Es degu nepacietībā to izlasīt vienā piegājienā bez citu sajūtu iejaukšanās. Tikai es un šī jauki noformētā grāmata…

79377525_834576474033069_8395046877531209728_n

Zīmīgi, ka krājums sākas ar gaismu un ar pamošanos, bet pēc tam snieg sniegs. Inga raksta: „Cik skumji ir / par pirmo sniegu / uzzināt tviterī! / Vēl skumjāk ir / nelikties ne zinis, / vai tiešām, vai tiešām / ir snidzis?” Kad biju ticis līdz 12. lappusei, gribēju piezvanīt Ingai, jo tajā teikts, ka „Mēs nometam klausuli. / Tad atceramies, ko gribējām teikt.” Un beigās tiek uzdots jautājums, kāpēc mēs neatzvanām! Tā kā man bija teju izlādējies telefons, es nepiezvanīju un vēlāk Ingai uzrakstīju SMS.

„Viss notikušais izbāl
un paliek atmiņā
tikai kā fons
nenotikušajam.”

Ļoti smaidīgs bija dzejolis par kaimiņiem, kurus Inga nepazīst. Tāpat es smaidīju lasot par viesnīcas numuru, kurā nāk sveši cilvēki un viesmīli, kura paziņo, ka galds, pie kura Inga sēž, ir rezervēts. Arī mammas džempera dzejolis liek plati pasmaidīt. Šādi dzejoļi priecē sirdi un, domājams, spētu atkausēt jebkuru pelēkajā ikdienā iestrēgušo. Bet viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem ir par lietām, kuras Inga mācās: „Mācos pilsētu, / meklēju adreses un sevi, / mācos jūru, / jūra jau zina, / par ko es nāku / klusēt ar viņu. / Mācos ielu kaķiem dot vārdus, / mācos pavasarim dot iespēju…” Inga prot novērtēt katra gadalaika dāvāto, kamēr man, piemēram, nepatīk ziema, jo ir auksti. Un dienas ziemā nav teju vispār. Taču mums ar Ingu ir kas kopīgs: „Man bērnībā ļoti patika uzlīmes – / es tās krāju un krāju, / un krāju. / Man bija žēl tās līmēt.” Ha!

78939083_1404611139700543_2476740277612576768_n

Diemžēl man šobrīd nav pa rokai nedz Ingas debijas krājums „Tu neesi sniegs”, nedz arī angliski izdotā grāmatiņa „Having Nevar Met”, kuru viņa man reiz uzdāvināja. Atceros, ka tajā tiku lasījis dažus jaunajā grāmatā iekļautos dzejoļus. Bet varbūt es kļūdos, varbūt mana atmiņa ar mani spēlējas un es jaucu agrāk lasīto ar kādā viņas pasākumā dzirdēto…

„Februāra vējš fēno manus matus
par brīvu –
divi dzejnieki meklē viens otru
vienā mazā pilsētas kvartālā,
lai apmainītos ar mulsumu.

Bija laiks, kad tramvajs bija
tikai pārvietošanās līdzeklis,
nevis braucoša Sexy Style reklāma.”

79716138_3235885429761803_4306298416159260672_n

Saprotams, par visiem dzejoļiem uzrakstīt nebūtu godīgi, tāpēc atstāšu kaut ko arī pašu lasītāju ziņā, lai vērtētu, kas labs un kas nav, jo seko vēl vairāki dzejoļi, kuri man pavisam ļoti patīk. Tie ir tādi, no kuriem nespēju atdalīt kādu konkrētu rindu, jo tad zudīs patiesā burvība, kas dzejolī ievīstīta. Daudzi jau būs pamanījuši, ka Inga par vientulību prot ļoti interesanti uzrakstīt, un tikpat skaiti viņa saredz klusumu, jo „klusums / ir vienīgais, / kas var mainīt pasauli.”

Kopumā krājums liekas daudz priecīgāks par iepriekšējo, kaut koncepts saglabāts līdzīgs. Inga raksta par dabā novēroto, par cilvēkos ievēroto un savu personīgo pieredzi ar laikapstākļiem, mīlestību un lietām, kuras ne visi spētu pamanīt tā, kā to dara Inga. Par to priecīgumu runājot… domājams, to pamanu tāpēc, ka nu jau ar Ingu esam labi pazīstami un es zinu, cik dzīvespriecīga viņa ir. Protams, dzejnieks bez skumjām tā īsti nemaz nav iedomājams, un tāpēc viss nav tikai prieka pilns. Dažbrīd grāmatā pavīd kāda skumja rinda vai pants, vai vesels dzejolis pilns skumju. Un ja reiz skumjas ir iespējams uzrakstīt tik izjusti skaistas, tad, šķiet, piedienas dažbrīd tā kārtīgi paskumt, lai pēcāk to izliktu dzejolī.

„Kamēr tu būsi prom, es būšu 
ar tumsu uz tu,
ar vientulību uz vien.”

79238519_950096718695718_1064886864156033024_n

P.S. Šeit ievietotās bildes man atsūtīja Inga. Teicu, ka esmu teju pabeidzis atsauksmi, taču bildes neesmu uzbildējis. Pie viena jāpiebilst, ka šoreiz grāmata ir krietni mākslinieciskāka gan ārēji, gan iekšpusē. Un arī redaktors ir cits (Ronalds Briedis). Lasot iedomājos, kā gan šo visu būtu rediģējis Jānis Rokpelnis (iepriekšējās grāmatas redaktors), un cik dažādi būtu abi šie krājumi.

P.P.S. 12. decembrī (kas arīdzan ir Ingas dzimšanas diena) 19:00 Autentikā notiks grāmatas prezentācijas pasākums. Ja iepriekš – tālajā 2016. gadā – uz Ingas grāmatas prezentāciju gāju zinādams viņu tikai sociālos tīklos, tad nu jau turp došos kā draugs un viņas radošās izaugsmes liels cienītājs. Baudiet!

„[..] līdz vēlākam.

Vēlāk kam?”

Viena doma par “Siena, ko nosiltināt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s