dzīve · internets · proza

Īsumā par LaLiGaBa 2020 nominantiem

Ja tā padomā, ir nedaudz skumji, ka šogad Latvijas Literatūras gada balvas (LaLiGaBa) pasākums piespiedu kārtā būs jāvēro TV ekrānā (balvas pasniegšana notiks 30. aprīļa vakarā). Spilgtā atmiņā ir palikusi pērnā gada ballīte maskačkā. Bet neslīgšu nostaļģijā par laiku, kad pasaulē viss bija kārtībā un runāšu par lietu, proti, par šī gada nominētajiem darbiem, no kuriem gan visu izlasījis es, protams, neesmu. Arī manā grāmatplauktā visu šo grāmatu nemaz nav, ir tikai desmit no visām. Un, manuprāt, tas nav nemaz tik slikti, īpaši jau tāpēc, ka visas šīs grāmatas nemaz neesmu tīkojis savā īpašumā iegūt.

Kā jau katru gadu, arī šogad viss ir sadalīts piecās kategorijās – spilgtākā debija, labākais dzejas darbs, labākā proza, bērnu grāmata un tulkojums. Un, protams, mūža balva, kuru šogad saņems Juris Zvirgzdiņš. (Ir arī specbalva, kura nonāks „Punctum” festivāla rokās.) Šomēnes LaLiGaBa sarakā tiku rakstījis par interviju, kurā tiku aicināts izteikties par balvas nominantiem, kā arī „Jāņa Rozes” Ziņnesī bija īss citātiņš no manis (par Ogriņa darbu „Tā putna diena”).

laligaba11

Jāsāk ar to, ka no šī gada nominētajām bērnu grāmatām nav sanācis izlasīt pilnīgi nevienu, kaut nesen tiku pie grāmatas „Puika, kurš redzēja tumsā”. Kamēr pats studēju citas grāmatas, mana sieva to paguva izlasīt. Viņa teica, ka grāmata esot bijusi laba, tikai viņa no tās bija gaidījusi kaut ko bēdīgāku, jo aprakstītā tēma nav no vieglajām. Arī es noteikti grāmatu izlasīšu, bet tas būs pēc tam, kad balvas jau būs sadalītas. Domājams, šai grāmatai ir liels potenciāls šajā kategorijā uzvarēt. Bet ja ne, tad tā noteikti tiks pie feisbuka domubiedru grupas „Izcilas grāmatas” balvas, kuru šogad sarūpējusi izdevniecība „Zvaigzne ABC”. Par skaistāko šīs kategorijas grāmatu balvu dotu grāmatai „Meža meitene Maija”. Vienkārši pasakainas ilustrācijas.

Šķiet, vissīvākā konkurence šogad ir starp debitantiem. Es, protams, nezinu, ko labu ir uzrakstījusi Ligija Purinaša, bet ar visiem pārējiem ir daudzmaz sanācis iepazīties. Jo īpaši ar Rvīna Vardes dullo grāmatu „Kas te notiek” un Aivara Madra „Zonām”, kuras iegādājos jau pērnā gada pavasarī. Nesen to pārlasīju un, jāatzīst, ka es nebrīnīšos, ja tā iegūs šo balvu. Taču es neizslēdzu domu, ka to tomēr dabūs Raimonds Ķirķis, kura krājums „Kartes” tiek slavināts tikpat ļoti kā Krievijā Putins, ha. Vai kaut kā tā. Bet paši balvu saņēmēji – un līdz ar to arī zaudētāji! ­– jau visu zina. Balvas jau sen ir sadalītas… Tas lika aizdomāties, vai tas tā ir bijis vienmēr, vai tas tikai tāpēc, ka valstī tāds stāvoklis?

Rvins_Varde_17.09.2019 (51)

Man likās, ka no dzejas pērn esmu izlasījis teju visu, tomēr redzot šajā kategorijā nominētos, biju nedaudz izbrīnīts, ka starp tiem atrodas veseli trīs krājumi, kuriem pat pirkstu neesmu piedūris, kaut Jāņa Hvoinska krājumu biju kārojis izlasīt. Priekšroku tomēr devu viņa pirmajam krājumam, kuru iepazinis, sapratu, ka tā nav dzeja man. Taču ar visu izlasīto šajā kategorijā esmu pat ļoti apmierināts. Tā, piemēram, Andra Ogriņa krājums „Tā putna diena” bija viens no jaukākajiem, ko pērn lasīju. Protams, labprāt šajā kategorijā būtu redzējis arī kādu no decembrī izdotajiem krājumiem – Jāni Tomašu, Tomu Treibergu vai Ingu Pizāni, taču žūrija lēmusi citādāk. Bet starp četriem vīriem ir arī sieviete. To gan neesmu lasījis, jo visu pagūt nav iespējams. Toties esmu izlasījis (un vakar pārlasījis) Jāņa Rokpeļņa „Tīmeklīti”. Jāsaka, ka ar otro piegājienu man šie dzejoļi vairs nelikās tik sirdij tuvi. Taču Rokpelnis ir sava aroda meistars, ko jūt arī šoreiz.

IMG_7505

Kas tad mums vēl paliek? Tulkojumi un proza. Abas šīs kategorijas man vienmēr bijušas vistuvākās, kaut darbi, kas tajā nominēti, neliekas vispareizāk atlasītie. Vismaz ne šoreiz. Protams, man ir liels prieks, ka starp tulkojumiem atrodama arī Dace Meiere, taču, manuprāt, tur būtu bijis jābūt viņas tulkotajam Kabrē darbam „Es atzīstos”. Varbūt Primo Levi „Atelpai” (Dace dod priekšroku šim). Taču nominējot Kalvīno darbu „Ja reiz ziemas naktī ceļinieks”, uzreiz saprotams, ka balvu iegūs kāds cits. Un ne tāpēc, ka tas būtu sliktāks par abiem pārējiem manis nosauktajiem. Savas nepabeigtības dēļ darbs bija krietni mazāk izbaudāms. Un līdz ar to, manuprāt, balva aizies pie Raimonda Jaka, kurš no ķīniešu valodas iztulkojis Mo Jeņu. Nokaunos, taču šo darbu lasījis neesmu, tāpēc mans favorīts ir un paliek Saša Stanišičs, kura darbu „Kā zaldāts labo gramofonu” no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Šo darbu es lasīju ilgi, taču tikai vidusdaļā apjautu tā patieso skaistumu. Vēl, protams, šeit varētu pieminēt Ulža Bērziņa tulkoto senspāņu varoņeposu „Dziesma par manu Sidu”, kur roku pielicis arī Dens Dimiņš, bet tas nebūtu godīgi, jo grāmatu tā arī līdz galam vēl neesmu izlasījis.

Un tā esmu nonācis līdz pašmāju prozai, kur savā starpā sacenšas četras dāmas – Sabīne Košeļeva, Gundega Repše (viņai šodien vārdadiena), Inga Gaile un Lienīte Medne-Spāre. Un kā par nelaimi, lasījis esmu tikai divas no nominētajām grāmatām. Ar Sabīnes „Vientulības ministriju” iepazinos jau tūlīt pēc grāmatas iznākšanas un rakstīju atsauksmi arī blogā. Tie bija sievišķīgi un gana tieši stāsti, kurus radio intervijā minēju kā sev vistuvākos. Nekas, ka tos sarakstījusi sieviete. Tas it nemaz netraucēja izbaudīt tos kā pienākas. Līdzīgi bija ar Latvijas dižākās autores grāmatu „Retināts gaiss”. Šai grāmatai uz vāka pat nebija vajadzības rakstīt autores vārdu; viss bija skaidrs jau no pirmajiem izlasītajiem teikumiem. Es gan būtu gribējis, lai balvai nominēta tiek Repšes otra 2019. gadā izdotā grāmata – „Skiču burtnīca. Simts”, bet jāpriecājas, ka ir nominēts vismaz viens autores darbs. Kurš tiks pie balvas? Es tiešām neņemos spriest, īpaši jau tāpēc, ka nezinu, par ko savos darbus raksta Lienīte Medne-Spāre.

IMG_5842b

3 domas par “Īsumā par LaLiGaBa 2020 nominantiem

  1. Neesmu vēl lasījusi ne “Es atzīstos”, ne “Ceļinieku” (lai arī abas jau manās ķepiņās nokļuvušas, nu labi “Ceļinieks” vēl ceļo pasūtīts no veikala), bet, ja raugāmies uz Meieres tulkojumiem pērn, tad “Atelpa” noteikti būtu pelnījusi vismaz nomināciju. Gribētos reiz ielūkoties aizkulisēs, kas vispār ticis izdevniecību ieteikts balvai un līdz nominēšanai nemaz nav ticis? Domāju, šādu garo sarakstu ieraugot, daudzlasītāji kļūtu arī par daudzkoteicējiem 😀

    P.S. Neliela piebilde Tavam aprakstam par tulkojumiem “Meistars” tulkots no ķīniešu valodas un ir par Ķīnu 😉

    Publicējis 1 person

    1. Man arī “Es atzīstos” vēl priekšā 🙂 Par tām aizkulisēm… jā, tiešām būtu jauki visu to pavērot un saprast.

      P.S. Ok, izlabošu. Kaut kā likās, ka japāņu, kaut zināju, ka ir par Ķīnu 🙂

      Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s