dzeja · dzīve · Jāņa Rozes apgāds

Tu neesi sniegs

Vēl pirms grāmatnīcās bija nonācis Ingas Pizānes pirmais dzejas krājums, viņa man atrakstīja vēstuli, kurā teica paldies par komplimentu, kuru biju izteicis sakarā ar bildi, kas bija publicēta Jānis Roze izdotajā februāra Ziņnesī. Kas nu tas par komplimentu, es viņai teicu, jo, ja izteiktu īstu komplimentu, tas būtu jādara ārpus tvitera 140 ierobežotajām zīmēm. Mūsu sarakste gan ar to vien nebeidzās un turpat vai katru dienu tikām pārmijuši kādu vārdu. Drīz jau veikalos bija jāparādās viņas grāmatai, kuru viņa pati (un ne tikai viņa!) ar nepacietību gaidīja. Dienā, kad tai bija jānonāk tirdzniecības vietās, es biju darbā un vakarā atvesto preču paleti nekavējoties ņēmos haotiski izkrāmēt tikai tāpēc, lai jau tovakar tajā atrastu divdesmit „Tu neesi sniegs” eksemplārus. Tā kā arī es jau vairākas dienas biju gaidījis šo dzejas grāmatu, atrodot to piegādātajā paletē, ņēmos to paņemt uz mājām. Atgriezies mājup, es nekavējoties steidzu paziņot Ingai, ka manās rokās ir viņas debijas grāmata, viņas skaistais dzejas krājums, kuru turpmākajās dienās arī kolēģes ņēmās palasīt.

Desmit dienas pēc šī krājuma nonākšanas grāmatnīcās, tika svinēti tās atvēršanas svētki, kurā arī es tiku pie kārotā autogrāfa. Un ja iepriekš biju vilcinājies ar krājuma izlasīšanu pilnībā, jo manās rokās bija tikai veikalā aizlienētais eksemplārs, ne manis paša kopija, tad dienā, kad devos uz šiem atvēršanas svētkiem, es ņēmos un izlasīju to vēlreiz  no jauna, pie viena veicot tajā savas ierastās piezīmes, svītrojumus un visu pārējo, kas nepieciešams, lai pēcāk šķirstot zinātu, kas ir bijis labs un kas ne pārāk. Atzīstos, šoreiz zīmulim bija gana daudz darāmā, jo reti kurš dzejolis palika bez grafīta svītrām… Man pat šķiet, ka krājumā nav neviena paša šāda dzejoļa…

Kolēģes teica, ka es šo krājumu ceļu debesīs vien tāpēc, ka starp mani un Ingu notiek sarakstes. Nebūt ne, jo šī dzejas grāmata ir pārsteidzoši satriecoša. Tu vari atvērt jebkuru grāmatas lapaspusi un ieraudzīt tur burvību, kas acīs uzzied kā zieds. Krājums ir pilnvērtīgs no sākta gala līdz beigām. Tas sevī glabā visus gadalaikus un izceļ tos kā salavecis no maisa ceļ ārā dāvanas, iepriecinādams bērnus. Nekad iepriekš es nebiju sajūsminājies par kādu dzejoļu grāmatu tik ļoti. Protams, pērn tika izdots gan Jānis Rokpelnis, gan Toms Treibergs. Abi šie krājumi atgrieza manī ticību dzejai, kuru pēcāk ņēmos un lasīju vēl un vēl. Un tad savu uznācienu parādīja Inga. Tas bija atombumbas sprādziens. „Tev mazliet ir bail / no pavasara, kas tevī kā bērns / aug aizvien lielāks. / Tu zini, cik pavasaris ir varens, kad liels”.

Tik pilnvērtīgu krājumu ir pagrūti pārlapot, neapstājoties pie katras rindas, katra vārdu salikuma. Starp precīzi sakārtotajiem teikumiem var atrast baudu, var atrast smaidu un neatvairāmas kaislības klātbūtni. Ne bez iemesla šis krājums grāmatu vietnē goodreads ir novērtēts tikai ar visaugstāko atzīmi. Tas ir izcils! Vairāk nekā izcils! Tajā pat nav, kur piesieties, lai cik ļoti gribētos pateikt arī kādu kritisku vārdu, jo dzeja vienmēr ir bijusi tā literārā forma, kuru es pats visretāk lasu. Tomēr ir lieki meklēt mīnusus, jo šajā krājumā, lai Dievs nogrābstās, tādu nav. Tas izstrāvo pilnību. „Debesis šovakar ir aizdomīgi atklātas un kailas.” Turpat Inga prasa, lai tiek ieliets vīns. Sasodīts, man ir tikai alus. Esot jāiziet uz balkona ieelpot pavasari. Ak vai, arī balkona man nav, ir tikai pavasaris, kurš citviet, kā man tika teikt, ir atdevies atkārtotam ziemas uznācienam…

Vienpadsmitajā lapaspusē ir atrodams dzejolis, kurš personīgi man ir viens no mīļākajiem dzejoļiem šajā krājumā. Tādu gan ir samērā daudz, tāpēc neuzdrošinos pārrakstīt tos visus. Tas ir dzejolis par steigu. Kamēr viens visu laiku skrien, darot visādus citus darbus, kāds tiecas pēc glāstiem. Arī Anita rakstīja, ka alkst seksuālas tuvības, kādu nesaņem. „Mēs aizmirstam pieskarties, / kaut mūsu plaukstās / dzīvo / simtiem neīstenotu glāstu, / kas grib izrauties, / bet nav iekļauti / darāmo darbu sarakstā…” Viss tiek atlikts. Arī es savulaik daudz ko tiku atlicis, bet aizvien uzrodas citi darbi, kuri piespiež atlikt jau iepriekš atlikto. Bet glāstus gan nedrīkst atlikt, sasodīts!

Jau nākamajā dzejolī Ingai vīns šķiet vienīgā gaisma. Istabā, kurā viss pārējais klusē. Tur tiek meklētas „biļetes / uz neatgriešanos, / bet cena ir pārāk augsta”. Šodien, skatoties gadu veca raidījuma ierakstu ar rakstnieku Māri Bērziņu, es arī sagribēju aizbēgt un, iespējams, neatgriezties. Nedrīkst jau izpļāpāties, bet, šķiet, esmu atradis biļeti, kuras cena nebūt nav pārāk augsta. („Acis kā izpletņi / var arī neatvērties”.)

Kuru gan es gribēju apmuļķot, kad iedomājos, ka šāda kalibra dzejas krājumu ir manos spēkos pienācīgi aprakstīt? Gar acīm raibs metas no visa tā sasvītrotā manā eksemplārā. Lapaspuses tur izskatās kā trenera shēmas, kurās šis saviem padotajiem zīmē uzbrukuma vai aizsardzības taktikas, ha! „Tev sāp katra lidmašīna, kurā viņš nelido pie tevis…” Ak, cik šis dzejolis (14. lapaspuse) ir spēcīgs. Tas ietriecas krūtīs kā Robina Huda precīzi izšautā bulta. Vai vēl ļaunāk (?) – šis dzejolis ir kā rakstnieka Viljama Berouza raidītā lode, kuras mērķis bija ābols uz sievas galvas, bet, kā zināms, tā trāpīja viņas galvā. Tas bija pats pirmais dzejolis, kuru es netīšām tiku atšķīris grāmatu piegādes dienā.

Inga meistarīgi rotaļājas ar vārdiem un dzīves notikumiem. Viņa raksta: „es esmu izaugusi no paslēpēm, / jo mazi bērni mani vairs nemeklē, / es vairs nedzīvoju ķeksīša pēc – / tu to izvilki kā skabargu no manis”. Citētais dzejolis man ļoti gāja pie sirds. Kā laika mašīna tas atgriež tevi jaunībā un dažās rindās izskrien tai cauri, atstājot pēdas. Nākamie divi dzejoļi padziļina manī šīs sajūtas pret iepriekš izlasīto, liek iedzert „nakti no pudeles” un saukt „zvaigznes par maukām”. Un nav pat jāgaida tropiska vasara, lai pasmietos par to, ka „meitenes atgriežas mājās / pie vīrieša sava vai savas vientulības, / kas reizēm nozīmē vienu un to pašu”. Inga priecē, jo arī 22. lapaspusē es smaidīju. Tur runa ir par vīriešiem un vīnu. Tās ir lietas, kas sievietēm patīk. Man patīk sievietes un alus. „Neapaugsim ar mantām. / Apaugsim / viens / ar / otru”.

Nu kā lai izlaižu kaut vienu dzejoli un skrienu tālāk pie nākamā? Gluži kā toreiz, sen atpakaļ, kad Kaspars uz Lienes ielas gāja klāt padauzām, vaicājot katrai tās cenu? Neesmu vēl ticis līdz pusei, bet jau sen kā prasītos apstāties, lai šis ieraksts vārdu skaita ziņā nepārsniedz pašas Ingas krājumu, ha! Es uzkarstu līdz ar šo lasāmvielu; esmu iegrimis katrā ainā, kuru Inga apraksta. Manā priekšā cilvēki saskrējuši zem jumta „spiežas, nogaida, / nopēta transportu sarakstu / cerībā ieraudzīt maršrutu, / kas aizvestu projām / no nošķirtības / ja ne uz mīlestību, / tad vismaz uz nejaušu iekāri”. Nomainās gadalaiki. Kad lasīju par lietu pēc teātra, kas vienmēr ir skaistāks, es iedomājos par dienu, kurā pats biju uz teātri. Lai gan tas bija slapjš sniegs, kas pēc teātra lija, tomēr tas bija krietni skaistāks par to slapjumu, kas liedēja cilvēkus pirms došanās uz izrādi. „Piedod par paliem – / es neesmu vairāk kā pieteka, kas / sajaukusi upi. / Piedod, / bet es nezināju, ka tu biji no cukura”.

Mans vismīļākais dzejolis ir par to, ka mēs visu ņemam līdzi, „kaut viss, / kas mūs padara laimīgus, / ir tepat”. Tas ir smeldzīgs un patiess. Tūlīt pēc tam ir nākamais skaistulis – par glāstiem, kas uz ādas dzimst… „es auklēju tos. Es pieradinu. / Un ceru, ka tavi glāsti / uz manas ādas / jūtas kā mājās”. Es iemīlos lielākajā daļā šo rindu. Pēcāk tās nēsāju līdzi kā apģērba gabalu. Tās uzsūcas manī un rada pēcgaršu manām sajūtām. „Uz mani pārslēdz, / uz mani pārcelies. / Es tev palīdzēšu / izkrāmēt mantas”.

Nešaubos, ka es tā varētu turpināt par katru Ingas dzejoli un, ja neliktos, ka no tā visa var arī sajukt prātā, es turpinātu rakstīt un rakstīt. Dzejas rindas kā jūras viļņi skalojas manu acu priekšā. Līnijas, izsalkuma zīmes, apļi, smaidīgas sejas. „Ja ne tu, / kas apslāpē manas gājputnu trauksmes, / ja ne tu, / kas tur mani / neturot šeit, / es laimi / mācītos / semināros”. Piecus dzejoļus tālāk „viņi taustās / viņi meklē viens otru / no jauna”. Arī tu drīksti atrast kaut ko no jauna, piemēram, šo krājumu… Tas viennozīmīgi ir iesakāms un ne tikai… tas pat ir obligāts!

Un pirms Inga nobeidz savu grāmatu ar skaisto dzejoli par pavasari, kurš ir skaists savā vienkāršībā, skaists ar to, ka tajā tiek iets tāpat vien līdz „ziema ir aizgājusi”, viņa izstāsta tādu kā stāstu par randiņu, kurš nebūt nebija randiņš. Tajā viņa un kāds vīrietis vienkārši gājuši pēc veļas pulvera. Smieklīgākais ir tas, ka viņi bija veikalā, kur nopirkuši visu, tikai veļas pulveri gan viņi aizmirsa. Es aizmirsīšu par to, ka neuzrakstīju visu… Es aizmirsīšu pabeigt šo… Es aizmirsīšu, ka šim jau pirms mēneša vajadzēja būt gatavam…

DSC00292

Advertisements

4 thoughts on “Tu neesi sniegs

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s