Apgāds Mansards · dzīve · proza

Pēcjēzus vecuma sviests

To, ka noteikti gribēšu izlasīt Oskara Vizbuļa stāstu krājumu „Pēcjēzus vecuma sviests”, zināju jau brīdī, kad grāmata nāca klajā. Tobrīd gan biju apkrāvies ar visādiem darbiem, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu uzsākt garo izbraucienu ar velosipēdiem. Kolīdz atgriezos, nekavējoties vērsos pie apgāda un tajā pat brīdī aizsteidzu pēc grāmatas. Divas dienas vēlāk sāku to lasīt un pilnībā aizrāvos ar rakstīto tekstu. Dažas atsauksmes iepriekš jau biju dzirdējis – šur tur pa kādam labam vārdam, citur pa kādam ne tik labam –, bet, kas attiecas uz manu literāro gaumi, reti ņemu vēra kāda cita ieteikumus, pilnībā paļaudamies tikai uz savu vēlmi izzināt jauno, vēl nezināmo.

„Mīlestība ir putns, kuram viss pohuj,” viņš man reiz teica. „Tam var būt spārni ar spalvām vai bez, lidot tas spēj vienalga kādos apstākļos. Un laime ir ne tikai tad, ja nesāp, laime ir tad, ja ir izvēles iespēju.” (56. lpp.)

Ja neskaita to, ka vienmēr ir patīkami izlasīt kāda jauna autora debijas krājumu (hronoloģiski šī gan esot Oskara Vizbuļa otrā grāmata, kamēr pirmā vēl tiekot slīpēta un rediģēta, un, iespējams, lasītāju rokās nonāks jau nākamgad), mani pie šīs grāmatas galvenokārt vilināja tās nosaukums. Tā kā pats vēl nesen biju Jēzus vecumā, bet tagad jau dažus gadus esmu pieskaitāms pie Pēcjēzus vecuma vīriešiem, šis krājums kliegtin kliedza: „Man vajag!” Un bez nožēlas, jo kopumā krājums ir iznācis ļoti simpātisks.

IMG_5687a

Protams, sākumā bija pagrūti iejusties tēlos un rakstības stilā (vai valodā), kas jau no pirmajām lapaspusēm teju vai uzspieda smalku detaļu raksturojumus (piemēram, tintes pildspalvas būtību). Šādas smalkas detaļas atceros vēl no saviem lasītāja pirmsākumiem, kad, šķiet, Krahta „Fāzerlandē” ar ko tādu saskāros. Bet pie tā ātri pierod, jo tas nav nekas slikts. Gluži pretēji – atklāt lasītājam pat vissmalkākās, varbūt ne vienmēr ļoti nozīmīgas detaļas ir noderīgi.

„Ja varētu nosvērt nelaimes kubikmetru un prieka kubikmetru, izrādītos, ka patiesībā tie sver vienādi, taču prieks ir daudz blīvāks, pietiek ar mazumiņu, lai justos kā debesīs, jo dzīvē garlaicība un nelaimes ir pārsvarā.” (25. lpp.)

Lai nevilktu garumā visu šo aprakstu, neņemšos spriedelēt par katru stāstu atsevišķi, bet ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem, sakot, ka no 12 krājumā iekļautajiem stāstiem mani visvairāk piesaistīja stāsts „Čigānu atriebība” un teju viss Friča Maluma cikls, kurš, es ļoti ceru (lai gan, kāda gan man gar to daļa), ir vistuvākais paša autora personībai, ha. Tajā netrūkst attiecību pašsaprotamais skarbums („Dzīve galvenokārt domāta tam, lai saprastu, kas ir mīlestība. Bet mīlestība, protams, nav viss.” (165. lpp.)), apmātības vai dzīves ceļa vājprāts (sviests), kas aprakstīts tik sulīgi un svaigi („Gaiss bija tik biezs, ka grasījos izvilkt nazi un nogriezt sev gabaliņu par piemiņu.” (171. lpp.)), tik piesātināti ar ironiju, ka gribot negribot, pat ja tas dziļi aizskar kāda jūtas, būs daudz jāsmaida.

IMG_5633a

Kādā radio intervijā Oskars Vizbulis izteicās, ka „Šodien kā vēl nekad ir aktuāli tas, ka dzimumi nesaprotas. Un viņiem vajag runāt. Tāpat kā vīrieši nesaprot sievietes, tāpat sievietes nesaprot vīriešus. Un man liekas, ka vajag parādīt, kā tad mēs vīrieši domājam. Un, ja kāds saka – fui, pretīgi, man nepatīk, tad tomēr – tādi mēs esam! Kas tur ko kaunēties. Tāda ir dzīve. Varbūt citiem vīriešiem ir vairāk bailes parādīt sevi maigāku, jūtīgāku, bet es esmu pietiekami vecs, lai nekaunētos. Un tas, ka tur reizēm pasprūk kāds rupjāks vārds… nu tā vīrieši runā.” Manuprāt, tieši šis citāts visspilgtāk raksturo šo stāstu krājumu un rada neviltotu interesi par autora topošo romānu.

Uz sarunu, kas 21. augustā notika Andreja Upīša memoriālajā muzejā Rīgā es tomēr netiku, bet ceru, ka, laikam ejot, vēl sanāks sastapt vaigā grāmatas „Pēcjēzus vecuma sviests” autoru. Un ne tāpēc vien, ka esmu viens no grāmatas lasītājiem, kam grāmata ļoti patika, bet arī tāpēc, ka Oskars Vizbulis pie kāda nejauša tvitera ieraksta izteica gluži manas domas, kas attiecas uz Latvijā mītošiem krieviem, kam PSRS aizvien ir lielā cieņā, tādējādi izsmejot valsti, kurā tiem ļauts dzīvot. Atļaušos šeit nocitēt viņa rakstīto: „Principā tā ir kārtējā zudusī paaudze. Izņemot apšaubāmu uzvaru II pas. karā, ko izcīnīja ar sabiedroto atbalstu, viņiem nekā nav. Arī saviem bērniem un mazbērniem ausis pilnas ar viltus varoņdarbiem un tādā miglā viņi dzīvo. Ar Lattelekom un mūsu atbalstu.”

„Dažkārt es dzīvi iztēlojos kā kafejnīcu, kurā pie viena galdiņa spēlē šahu, pie otra ar portatīvo datoru sēž kāds vīrs, vada dronu un apšauda nevainīgus civiliedzīvotājus, tūkstošiem kilometru no vietas, kur bauda kafiju ar pienu. No malas viss izskatās tik nevainīgi. No malas viss izskatās pavisam citādi, nekā ir patiesībā, kaut arī saule tik spilgti spīd kafejnīcas logos.” (117. lpp.)

Un uz šīs jaukās nots tad arī beigšu savu apskatu, piebilstot vien to, ka labprāt bildes ar grāmatu būtu uzņēmis ledus aukstā ūdenī (lai gan nekad to neesmu darījis), ne tagad vasarā, kad no pelēcības un aukstuma nav ne miņas. Bet, tā kā grāmata iznākusi vasarā, jāiztiek ar to, kas ir pa rokai…

3 domas par “Pēcjēzus vecuma sviests

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s