Ledus debesis

Es satiku Janu Egli Ventspilī dienā, kad bija ledus debesis. Braucot no mācību stāvlaukuma uz Starptautisko Rakstnieku un tulkotāju māju, manam auto bija iesalusi bremžu trose, tādējādi nobloķējot aizmugurējo riteni. Tik ļoti ledains todien bija vējš. Kad sanāca riteni iekustināt, braucu satikties ar Ingu Pizāni. Sarunas gaitā viņa izstāstīja, ka mājā mitinās arī Jana Egle, un es viņai uzrakstīju: „Esmu Tavā virtuvē!” Pēc minūtes vai divām mums pievienojās Jana. Cita starpā viņa izstāstīja, ka tikko esot pienākusi paciņa (Liepājā gan) no izdevējiem. Tā bija zīmīga diena, jo klajā bija nākusi Janas Egles otrā dzejoļu grāmata „Ledus debesis” (Latvijas Mediji, 2023), kas pie lasītājiem nonāca nedēļu vēlāk. Un drīz arī es tiku pie viena eksemplāra.

„man ir cita balss kad runāju ar tevi

tā nāk no aizlaukiem

kur sieviete bērnus un pavardu auklē

un mūžīgi gaida mājās”

(27. lpp.)

Jāteic, bija ļoti jānociešas to uzreiz nelasīt, jo tikko biju izlasījis Sandras Ratnieces otro krājumu un, pirms nebiju par to uzrakstījis savas pārdomas, negribēju jaukt kopā iespaidus. Bet pēc tam gan Janas grāmatu apriju kā gardu ķiršu kūku, ko tik ilgi un nepacietīgi biju gaidījis. Manā grāmatplauktā ir visas Janas Egles grāmatas, ieskaitot pirmo dzejas krājumu, kas man ne visai patika. Sarunājoties pasmējāmies, ka daži Janas fani varbūt būs vīlušies, kad atvērs plēves iesaiņojumu un zem tā redzēs dzeju, ne ierasto prozu, ha! Bet es ticu, ka tādu cilvēku bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Krājums, neskatoties uz to, ka tapis 20 gadu periodā, ir neticami vienots un jau ievaddzejolis ir trakoti skaists un apbrīnojams. Gandrīz vai plēšams ārā no grāmatas un liekams pie sienas rāmītī. Toties tam sekojošā grāmatas pirmā nodaļa nebija īsti manā gaumē (bet tā jau ir mana problēma!). Tās bija divas balādes – par karalienes spilvenu un par kapteiņa sirdi. (Varbūt tās sasniegs mani, kad lasīšu otrreiz!) Jau likās, ka varbūt tāds būs arī grāmatas turpinājums, ka šoreiz šis nebūs „mans” krājums. Taču bija. Un ir. Jo turpinājums ir pasakains. Kaudzēm lielisku dzejoļu un vēl vairāk izcilu rindu. Un pat tad, ja dzeju kaut kāda nezināma iemesla dēļ nemīli, šeit ir vairāki tādi dzejoļi, kas liek iemīlēties. Bet ne tikai dzejā vai Janas Egles talantā.

„tu esi rīta putna aizsmakušais sauciens

tik skaists un nepieturams

 

es esmu balta migla

kur putnam kliedzot apmaldīties”

(51. lpp.)

Vairs jau neatminos, par ko Jana rakstīja savā pirmajā krājumā, bet šis bija dziļi personisks, sievišķīgs, dziļdomīgs, vietām sāpīgs, nobriedis un īstā laikā pie manis atnācis dzejoļu krājums. No tiesas, „Ledus debesis” sevī nes ļoti skaistu dzeju. Tāpēc gribu atkārtoties, sakot, ka te ir vēl neskaitāmi daudz tādu dzejoļu, ko būtu vērts plēst ārā no krājuma un likt rāmītī pie sienas. Piemēram, tie no 107. un 109. lpp. Ak, burvība.

Protams, prasītos padziļināts ieskats šai krājumā, bet es steidzot. Laiks steidzās. Aizsteidzās man garām. Šo krājumu es turpinu vedāt līdzi no Valmieras uz Skrundu un no Skrundas uz Valmieru. Vienmēr gribēju atrast vispiemērotāko brīdi, lai par to uzrakstītu, piemērotāko sajūtu, lai izstāstītu. Bet mēneši aizjož garām kā ekspresis, kas manā pieturā neapstājas. Redzu tikai to nākam un attopos tai brīdī, kad autobuss jau ir man garām. Februāris. Marts. Aprīlis. Šo krājumu es turpināšu vedāt sev līdzi arī tagad, kad esmu atradu mazu mirkli, kurā pierakstīt šīs necilās rindas. Es ņemšu un vēlreiz tajā iegrimšu, šoreiz šo ķiršu kūku notiesājot lēnām un ar izjustāku baudu. Tā kā pienākas ar šādu dzeju darīt.