Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm

Jau kādu laiku vairs nejūtos gana kompetents rakstīt par dzeju, kaut patiesībā tā jūtos arī par visu pārējo, kas saistīts ar grāmatām un rakstīšanu. Vienmēr pats sev nosolos no izdevniecībām vairs neņemt jaunas dzejas grāmatas, jo par tām izteikties ir visgrūtāk. Taču diezgan bieži man tomēr paslīd kāja. Tā, piemēram, novembrī paņēmu Intas Kamparas “Svilpaunieces” un Zanes Daugules “Mīlestībnāji” (abas Literatūras kombains, 2022), bet tagad man uz plaukta stāv Sandras Ratnieces jaunākais (otrais) krājums „Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm” (Jāņa Rozes apgāds, 2022) un Janas Egles (arīdzan otrais) krājums „Ledus debesis” (Latvijas Mediji, 2023). Tā kā bez dzejas neiztikt…

Deviņdesmito gadu izskaņā biju pasācis lasīt Viljama Šekspīra lugas, tostarp viņa sonetus. Ar tiem tad arī iesākās mana, ja tā var teikt, poētiskā dzīve. Taču vēlāk bez Veidenbauma, Vācieša un Čaka neko vairāk no latviešiem negribējās lasīt, īpaši jau jaunos dzejniekus ne. No sirds priecājos, ka pirms vairākiem gadiem to negribēšanu sanāca pārvarēt (paldies Ropelnim un Treibergam) un nu jau ar lielu patiku lasu teju visus dzejas krājumus, kas vien nonāk manās rokās. Jo sevišķi man tīk izlasīt, ko raksta cilvēki, kurus zinu personīgi, un Sandru Ratnieci es zinu.

Uzreiz jāmin, ka otrais krājums manai gaumei likās krietni saistošāks un tas, kas iepriekš iztrūka, šoreiz tika kompensēts ar uzviju. Man gan jāatzīst, ka es neesmu garo dzejoļu fans, nemaz nerunājot par dzejoļu cikliem, poēmām un tamlīdzīgiem sacerējumiem (bet tā ir manis paša problēma, ne autoru). Un, lai cik ironiski tas būtu, Sandras Ratnieces otrais krājums sastāv galvenokārt tieši no cikliem, poēmām un visādi citādi gariem dzejoļiem, kuri prasa iedziļināšanos, ne strauju pārskrējienu.

„es – sieviete brieduma gados

mans mūžs kā meža biežņa

pa kuru brist

pa kuru klupt un celties

attapties neceļu krustcelēs

dienas rētojas noberztās tulznās

sūnu un piepju krevelēm krātas..”

(16. lpp.)

Jau pirmais (senatnīgais) dzejolis „Trubadūres serenas” ar savām vārdu spēlēm spēja mani ievilināt līdz galam. „[..] pār augumu elpo tumsa / zem kājām novibrē spožums / vilinot kārdinot kairi” (9. lpp.) Sākotnēji gan biju skeptisks un pārsteidzīgi nodomāju: atkal jau senatne. Taču, lasot pantu pa pantam, es autores jaunos dzejoļus izpratu aizvien labāk un labāk. Un patīkamākais tikai sekoja, jo krājuma pirmā daļa noslēdzās ar tīkamiem jūras krasta vērojumiem Dubultos no saullēkta līdz saules rietam.

Arī otra daļa neliek vilties. „[..] baudīšu / smelšos lietavu vēsmi / spirgšu / velo pedāļus minot / jo / manos plānos ir doties uz pilsētu // saliju slapja kā tikko upē skalota kleita…” (33. lpp.) Piedevām šī daļa noslēdzas ar mana iemīļotā Aleksandra Čaka motīviem, kuros netrūkst poētiskas pērles („manis iztraucēta zvana poga iekož klusumam” (42. lpp.)), kas horizontāli sasvītrotas no vienas vietas. Te arī atrodams pants, kas veido krājuma nosaukumu…

„pastkastīte nenosūtītām vēstulēm –

mani gadi

dienu no dienas dunoši dažādos trokšņos

batikoti krāsu triepienos raibos

vienudien tie graciozās puantēs lāsmo

stāvot pirkstgalos – kā balerīna

bet

citudien tie tulzno neērtos apavos

brienot pa pilsētas ielu pļavām

plūcot bruģakmens šķembas kā puķes”

(43. lpp.)

Personīgi mans mīļākas dzejoļu cikls šai grāmatā meklējams trešās nodaļas beigās. Tā nosaukums „Maldaines”. Cikla dzejoļus varu pārlasīt neskaitāmas reizes un ikreiz paņemt sev ko jaunu, atkarībā no tā, kādā noskaņojumā šos pantus lasu. „bez tevis šī nedēļa būs gara jo gara / šī nedēļa bez tevis būs ikdienu pilna.” (62. lpp.) Bet tas nav vienīgais skaistums šajā nodaļā. Īpašu pacēlumu izjutu lasot „Bērnība. Balādiska šūpuļdziesma”, kas ir mazas meitenes skatījums uz Padomju Latviju 20. gadsimta 70. gadu sākumā. Kaut pats savus bērnības gadus aizvadīju 80. gados, daudz ko no uzrakstītā arī manas acis bija skatījušas un tāpēc tos lasot man atvērās bērnības atmiņu slūžas un uz kādu brīdi es atkal biju jauns.

Bet grāmatas beidzamā nodaļa saucas „Karalauka pasts”. Šīs poēmas tapšanu, kā min pati autore, veicinājusi Sandras Ratnieces krustmātes Birutas Ratnieces stāstījums par pārdzīvoto Otrā pasaules kara laikā. Te nu jāteic, ka tā ir viena sasodīti apjomīga un dzīvelīga poēma. Soli pa solim tā noved līdz tam, ka „[..] vēstuļu gaidas kā atbalss / atkāpjas aizvien tālāk līdz noklust” (88. lpp.) Kopumā šajā krājumā dzejoļi liekas krietni personīgāki (ja to jau iepriekš nepateicu!) un ļauj lasītājam emocionāli daudz vairāk pietuvoties autorei. Un, jāteic, ka man no galvas jau vairāk kā mēnesi neiziet vārds „liroepisks”, ko beigās min abi kungi – Viesturs Vecgrāvis un Māris Salējs. Pirmais no viņiem piebilst, ka: „Tieši liroepiskais elements ir jaunā krājuma lielākā vērtība, jo mudina lasītāju iejūtīgās, atklātās, neapslēptās refleksijās…” Tā, lūk. Baudiet dzeju, draugi!