Ļoti aizņemtā un sniegotā laikā no apgāda saņēmu dikti melnu grāmatu, kurā bija lasāmi ne pārāk baisi pastāsti (tā rakstīts uz vāka). Un lai gan neesmu tādu stāstu cienītājs, gribēju izlasīt šos „10 šermulīgus pastāstus par notikumiem, kas tikpat labi būtu varējuši atgadīties arī tavās mājās, pagalmā vai skolā.” Runa ir par Kotrīnas Zīles grāmatu „Dvēsele sviestmaižu kārbiņā” (Jāņa Rozes apgāds, 2023), ko no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.
„Debesjumu pārklāja biezs pelēkums, kas vienkārši bija aprijis sauli.” (61. lpp.)
Nesen ar Luīzi Pastori sarakstījāmies par spocīgajām lietām. Viņa arī neesot baigā fane, bet tagad raksta par vienu spoku. Es tikām tikai priecājos, ka šādu grāmatu nav pārāk daudz. Lai nav jābaidās, ha! Bet dažreiz jau vajag sirdij dot šo baiļu triecienu. Un atliek tikai nepakrist pavisam. Šie stāsti pieaugušos gan jau tik ļoti nesabiedēs, bet par bailēm padomāt liks gan. Vietām autore izvēlējusies interesantus izteicienus, kas liek pasmieties („Vecāki – kā divas šprotes pašā gultas malā….”; „Virtuvē ievilkās saviebies kā pakaļas caurums.” u.c.), bet citviet teksts aizslīd garām un es paliku nesapratis tā jēgu.
Vairāk par visu man šai grāmatā patika autores kopdarbs ar savu tēvu, no kura stāstiem viņai bērnībā pa muguru skrēja šermulīši. Šajā grāmatā pēc katra no stāstiem iekļauts arī tēva stāsts par visdažādākajām mītiskām, spocīgām vai brīnumainām lietām. No tiem arī šo to noderīgu uzzināju. Šie stāsti arī man pašam ļāva atminēties savu bērnību un stāstus, kas liek ķermenim nodrebēt. Pirmais, ko atceros, bija raidījums „Kapeņu stāstiņi”, ko pirms pusnakts mēdzām TV ekrānā skatīties. Man pieaugot, šie stāsti ar katru gadu kļuva mazāk biedējoši, bet tas ir atstājis paliekošus iespaidus, pat nemeklējot raidījuma galveno skeletu mātē guglē, ha!
„Likās, visu ierasto pasauli no šīs vietas šķir gaismas gadi.” (89. lpp.)
Bet ne tas vien manā bērnībā ir bijis baiss, tāpēc priecājos, ka ik pa laikam uzrodas kāda grāmata, no kuras arī vecumdienās varu mazliet pabaidīties. Kaut baisā šai grāmatā nebija pārlieku daudz, bija atsevišķas vietas, kurās tomēr nedaudz sabijos, domājot par to, kas tekstā sekos. Laikam klusos un tumšos vakaros šo labāk nelasīt. Vai arī lasīt tieši tādā laikā un no izlasītā gūtu vislielāko prieku! Kaut kad šo noteikti palasīšu priekšā arī savām meitām. Redzēs, cik viņas ļoti bīsies…
Grāmatas Ir Mani Labākie Draugi 