dzīve · Helios · proza

Mana tumšā Vanesa

Ritēja pēdējās dienas uz kalna un straujiem soļiem tuvojās ziemas sezonas beigas. Ik pa laikam gaisā virmoja pavasaris. Es, protams, turpināju darbā lasīt un klausīties grāmatas. Un tad klajā nāca sabiedrībā plaši apspriestais Keitas Elizabetes Raselas debijas romāns „Mana tumšā Vanesa” (Helios, 2021), par kuru neskaitāmu bestselleru autors Stīvens Kings teicis šādi: „Stāsts, ko grūti lasīt un vēl grūtāk nolikt malā… Labi uzbūvēts dinamīta spridzeklis.” Visskumjākais šīs grāmatas sakarā tomēr ir tas, ka biju teju uzrakstījis savu atsauksmi, kad Word programma uzkārās un viss manis rakstītais pazuda bez pēdām un man nācās visu sākt no gala…

Es nebiju lasījis vai iedziļinājies tajā, ko par šo grāmatu runā citās pasaules malās un zinot, par ko ir šis stāsts, es nezināju, vai gribu to lasīt. Taču kaut kas mani vilka to izlasīt un tāpēc neatteicu izdevniecības piedāvājumam saņemt grāmatas eksemplāru. Kopā ar to dabūju arī gardu igauņu tumšo šokolādi. Pagāja gan kāds laiciņš līdz pie šiem labumiem tiku un vēl kāds laiciņš līdz es iesāku tumšo Vanesu lasīt.

vanesa (1)

Grāmatas ievadā autore saka, ka „nekas šajā romānā nav paredzēts kā reālu notikumu atspoguļojums”, kā arī piebilst, ka „šis stāsts nav ne mans personīgais, ne manu skolotāju, ne kāda cita, ko pazīstu.” Bet šādas lietas taču stāsta pat tie autori, kuru darbi ir pilni ar ainām no viņu pašu dzīvēm. Spilgts piemērs ir autores minētā Vladimira Nabokova grāmata „Lolita”. Kurš pie pilna prāta esošs rakstnieks gan gribēs sev uzkraut šādu patiesību! Taču varbūt Keitas gadījumā tā nav un ir jāpieņem, ka viss tik tiešām ir tā, kā viņa saka.

Stāsts ir par piecpadsmit gadus jaunu meiteni – klusu, vientuļu un izsalkušu pēc uzmanības –, kuru izmanto par viņu krietni (gandrīz trīsdesmit gadus) vecāks vīrietis – viņas literatūras skolotājs. Viņa gan nav vienīgā, kura seksuāli tikusi izmantota. Tas viss tiek izstiepts 400 lapaspušu garā romānā. Šajā sakarā atminos arī nostāstus par kādu tipu, kurš satiekas ar man zināmu meiteni. Arī par viņu reiz klīda runas, ka šis esot salaidis ar visādām mazgadīgajām. Un arī viņš skolā kaut ko pasniedza. Cik nu tā ir bijusi patiesība, es nezinu, bet ar savu stāstījumu grāmatas autore trāpījusi uz vispasaules #metoo viļņa. Pat terapeitei grāmatā liekas, ka Vanesa ir interesants klients. Un nav jau nekāds noslēpums, ka pasaulē no vardarbības cieš ļoti daudz sievietes (un vīrieši), ka tā ir un būs aktuāla tēma vienmēr.

„Streins mudina, ka man jārod konteksts tam, ka nevēlos pieaugt, ka visi manā vecumā tiecas sevi padarīt par upuriem, „Jaunām sievietēm tam ir īpaši grūti pretoties,” viņš saka. „Pasaule ir ieinteresēta, lai jūs būtu bezatbildīgas.” Streins uzsver, ka mēs kā kultūra pret upurēšanos attiecamies kā pret bērnības turpinājumu, tāpēc sieviete, izvēloties upura lomu, tiek atbrīvota no personīgās atbildības, un par viņu rūpējas citi. Tātad upura loma ir izdevīga, sievietes no tās negrib atteikties.”

Lasot grāmatu, es visu laiku gaidīju to sajūtu, kuru savā blogā aprakstīja mana māsa Arta: „[..] izlavierēt cauri romāna „tumšajiem slāņiem” bez „ievainojumiem” ir teju neiespējami.” Diemžēl manī šie „ievainojumi” un emocijas īsti nenogulsnējās tā, kā būtu gribējies. Patiesībā – ar šo darbu man bija līdzīgi kā ar Sallijas Rūnijas augsti vērtēto romānu „Normāli cilvēki” (Zvaigzne ABC, 2020). Man grāmata galīgi nelasījās. Un ja kādā brīdī lasījās, tad bieži vien likās – kādā gan jēga šo visu turpināt lasīt? Manuprāt, romānā bija pārlieku liela liekvārdība un teikumi likās diezgan jēli. Protams, bija arī interesantas ainas, literāri labi uzrakstītas, bet šis noteikti nav vīriešiem paredzēts romāns. Tas drīzāk ir tāds tipisks mājsaimnieču lasāmgabals, kas beigu beigās atstāj nepatīkamu pēcgaršu.

vanesa (3)

Šīs grāmatas sakarā es aizdomājos par kādu savas bijušās draudzenes stāstu, proti, par viņas draudzeni, kuru draugs itin bieži fiziski pazemoja, nereti sitot tā, ka ne tikai acis bija zilas. Bet arī pēc desmit gadiem, kad par šo lietu ar bijušo draudzeni runājām, viņa teica, ka šie joprojām ir kopā un nekas viņu attiecībās neesot mainījies. Un te nu man jāsaka, ka ir, protams, situācijas, kurās tu tiešām esi bezspēcīgs, kurās tu nekur nevari aizbēgt tikai tāpēc, ka ļoti baidies vai arī tevi ar šo varmāku saista materiālā pasaule, bet tas viss, manuprāt, ir stipri vien pārspīlēti, jo ikviens (uz šo vārdu īpašs uzsvars!!!) ir spējīgs aizbēgt un sākt jaunu dzīvi. Protams, ja vien to tiešām vēlas.

2 domas par “Mana tumšā Vanesa

  1. Īsti nesapratu. Ir meitene, viņu izmanto. Bet kas tad īsti ir tajās 400 lappusēs? Viņas bēdas un pārdomas? Tā džeka piedzīvojumu apraksts? Kaut kas cits tās meitenes dzīvē?

    Patīk

    1. Tie ir gari un plaši apraksti par neko… par to, kas tika piedzīvots… Gan pagātnes redzējums, gan tagadnes dzīve utt. Šo darbu līdz galam nebiju spējīgs izvilkt. Īpaši, kad mājās vēl tik daudz neizlasītu grāmatu.

      Publicējis 1 person

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s