Pirms kāda laika redzēju kādu dalāmies ar Satori rakstu, kurā LaLiGaBa žūrija atbild uz jautājumu „Kā atrast laiku lasīšanai?” Dažas dienas vēlāk ar šo rakstu dalījās grāmatu blogere Līva un es atcerējos, ka arī pats gribēju uzrakstīt par saviem lasīšanas paradumiem, kuri gan diez vai diži atšķiras no citu grāmatmīļu paradumiem. Jāatzīst, pats nemaz vēl neesmu izlasījis, ko par to visu saka žūrija, bet, domājams, tas diži netraucē man uzrakstīt savu atbildi uz šo jautājumu.
Ir tā, ka uz doto brīdi šogad esmu izlasījis virs 80 grāmatām, starp kurām ir arīdzan vairākas klausāmgrāmatas. Tas tāpēc, ka man bija tāds darbs, kurā biju spiests (ha!) lasīšanas vietā grāmatas klausīties. Divās iepriekšējās darbavietās es grāmatas vienkārši lasīju. Protams, brīvajos brīžos. Tagad pat nespēju iedomāties, ko citu šajos brīžos būtu darījis, ja savulaik nebūtu atklājis brīnišķīgo grāmatu pasauli.
Laikā, kad to atklāju, nebija daudz to grāmatu, kuras tieši tobrīd biju gatavs pirkt un lasīt, bet par labām grāmatām un to autoriem es vēl neko daudz nezināju. Tas bija laiks, kad es vairāk meklēju, nekā lasīju. Ikreiz, kad nopirku jaunu grāmatu, man tika jautāts, vai iepriekšējās jau esmu izlasījis. Nebūt ne. Bet uziet nezināmo bija visīstākā bauda. Un vēlāk jau bija par vēlu mani no šīs apmātības izraut. Es ņēmu un lasīju simtiem grāmatas gadā, lasīju ik uz soļa, dažkārt pat braucot ar velosipēdu. Es pat dzīvokli savām grāmatām nopirku. Bet par to jau esmu stāstījis…
—
Reiz pie viena sava ierakstu minēju, ka grāmatu blogeriem nav laika nelasīt. Un tā tas patiešām ir. Ja sākumā lasāmo izvēlējos no saviem tobrīd vēl patukšajiem plauktiem, tad tagad aizvien vairāk sanāk lasīt tieši to, ko paņemu no apgādiem. Tas man ļauj priecāties par pašām jaunākajām grāmatām, kurām citkārt man naudas diez vai pietiktu. Kur tam visam galu galā rast laiku? Jebkur. Laiks taču ir visu laiku. Tas neapstājas.
Es gan neesmu no tiem, kuri ilgstoši pirms miega liekas gultā, lai lasītu. Jā, parasti jau tieši tas brīdis pirms miega ir laiks, kurā cilvēks lasa. Protams, arī man gadās tādas naktis, kad ņemos palasīt, kad, miegu pārvarēdams, es aizraujos. Bet biežāk es tomēr lasu tieši no rītiem, kad nekur nav jāiet. Lasu arī gaidīšanas brīžos – gan mājās, gan ārpus tām. Piemēram, kad gatavoju ēst. Ārpusē es vispār to vien daru kā lasu. Bez grāmatas no mājas neizeju. Un tieši lasīšanas dēļ man patīk no punkta A līdz punktam B iet kājām. Īpaši, ja nekur nav jāsteidzas.
Mani arī izbrīna to cilvēku raksturs, kuri gaidīšanu sauc par garlaicīgu padarīšanu, vai arī liekot man gaidīt, pēcāk lūdz piedošanu par šādu kavēšanos. Ko nu! Senāk, kad nelasīju, laiks nu dien vilkās kā gliemezis. Taču tagad uz kādu gaidīt pat 2 stundas man nesagādā nekādas problēmas, jo man vienmēr līdzi ir grāmata. Es vienmēr lasu un pat nepamanu, ja kāds nokavē tikšanos.
Lasīt var autobusos, lasīt var gaidot, lasīt var ejot, lasīt var pludmalē un vēl visur kur. Diennakts laikā ir tik daudz brīžu, kuros kaut uz brīdi atvērt grāmatu. Vajag tikai beigt spaidīt telefonu un pierast pie lapaspusēm, kuras teju vienmēr ir pilnas ar brīnumiem, kurus tu pats sev vari izvēlēties pēc sirds patikas, ko nevarētu teikt par informāciju, ko sniedz telefons…
Grāmatas Ir Mani Labākie Draugi 
Forši, ja no rītiem nekur nav jāiet, darba laikā ir brīvi brīži un var 2 stundas atļauties gaidīt un tik bieži dažădos laika sprīžos lasīt. Protams, tas ir mūsdienu skrejošā cilvēka aizbildinājums, ka nav laika lasīt, jo, ja tas būs būtiski, laiku vienmēr var izbrīvēt, taču daudz ko nosaka mūsu dzīvesveids (protams, protams – arī patiesā vēlme lasīt) – ģimenes stāvoklis (vai ir apgādājamie – bērni, vecăki gados, personas, kurām jāpalīdz), karjera – amats, darbalaiks un atalgojums (ja pelni vienā darbā 500 EUR, mājoklis nav mantots un, visticamāk, ir kredīts+gribi atļauties arī kultūras pasākumus baudīt (ne tikai tos, kas bez maksas)+elementāras vajadzības (ēdiens, ārsts, apģērbs u.c., pat meklējot lētākos variantus), tad gribot negribot jāpiepelnās vēl kaut kur vai jāstrādā tādā vietă, kur maksā pietiekami (bet tur, visticamāk, nebūs brīvā laika lasīšanai [ja nu vienīgi pusdienu pauzē, ēšanu apvienojot ar lasīšanu, kas pēc dzīvošanas šeit un tagad/apzinātās dzīvošanas teorijas un prakses nav vēlams].
Jā, var lasīt ceļā, ja tiek izmantots sab.transports (lasīšana uz velo šķiet nedaudz ekstrēma), taču bieži pēc darba rata griešanas nogurums ir tāds, ka gribas kaut mirklīti pievērt acis.
Grāmatu lasītājam ideāli, ja mājās neviens negaida (ja nu vienīgi mājdzīvnieks vai partneris), bet, ja ir bērnu bariņš, tad sākas otrā (vai trešā) “darba maiņa”. Un dažkārt vecāki aizmieg jau bērnu gultā (ideăli ar bērnam lasīto grāmatu vienā rokā un otru plaukstu pie atvases siltā vaiga vai uz muguriņas).
Un tad atliek cerēt uz brīvdienām! Ideăli, ja lietains un neviens negrib ne riteņot, ne ciemiņi gaidāmi (bet pankūkas jāizcep un galda spēle jāuzspēlē, un māja pati spodra arī netiek).
Protams, Tu nojaut, ka šo raksta māmiņa. Man kaudzē krātas grāmatas, kuras gribu izlasīt/esmu iesākusi lasīt. Bērnībā, skolas un studiju gados lasīts daudz (studēju literatūru), bet tagad nudien ir tā, ka brīvi brīži ir ļoti jāieplāno.
Mans pieņēmums –
*īsteni grāmatu lasītăji (te nav stāsts par 10 grāmatām gadā) bieži var atļauties laiku tikai sev (pieņemu, ka dzīvo vieni vai ar partneri, kas ir pašpietiekams un (arī) ar savām interesēm.
*Ja bērns/-i, daudz tiek lasīts kopā un/vai bērnu aprùpē iesaistās vēl kâds
*Sliecos domāt, ka ļoti liels grāmatu lasītājs materiālā ziņā līknē ir vienā vai otrā galā. Negribu teikt (un arī nedomāju), ka nabags vai bagāts, bet pieļauju, ka lieliem grāmatmīļiem pietiek ar lasīšanas baudu (un visām tām, ko var gùt bez maksas vai samaksăjot kā citâdi, ne naudā) un arī sadzīviski viņiem ir citas ekspektācijas.
Savukārt otrā finanšu līknes galā ir tie, kuru darba stundas “tarifs” ir tāds, ka viņiem ir iespēja veltīt laiku sev, tai skaitā lasīšanai.
Aizvien biežăk pārliecinos, ka lasīšana – tâ mūsdienu pasaulē ir ekskluzivitâte un, protams, mūsu izvēle, un personīgi man darbojas apņemšanās – vismaz pusstundu dienâ palasīt.
Tāpat kā vismaz pusstundu būt fiziski aktīvai, apēst katru dienu vismaz pāris dārzeņus/augļus, noteikti parunāt ar mīļoto cilvēku un daudzi citi sīkumi.
Rezumē – patiesa vēlme lasīt un diemžēl plānošana, jo diena ir kā rats, kas iegriezts veļas no kalna, un tajā apzināti jāieliek kāds zars (no lapām izņemta grāmatzīme), lai ir laiks apstâties un sakoncentrēties tik ļoti, ka teksts lasot ir kā restorānā izbaudīts brulē krēms, nevis īsā pusdienu pārtraukumā aprīts gaļas gabals, kad pēcāk pat nepiefiksē – tā bija karbonâde vai kotlete.
PatīkPublicējis 1 person
WOW, kas par atbildi/ierakstu 🙂
PatīkPatīk
Patiesi, ir grūti saprast tos, kuriem gaidīšana ir garlaicīga. Man pat ļoti patīk gaidīt, jo man vienmēr somā ir grāmata. 😀
PatīkPublicējis 1 person
Īpaši jau tie, kuri čīkst, kad kādreiz tu esi tas, kurš kavē, sakot, ka 10 minūtes kavēsi. Un tad šie uzvedas tā, it kā visa diena būtu jāpārplāno dēļ tādas kavēšanās 😀
PatīkPatīk
Pēdējo reizi pie ārsta pat saskumu, ka tik īsa rinda, jo biju gatavojusies uz kādu 2 h lasīšanas laiku. 😀
PatīkPublicējis 1 person
Haha. Lai gan pats pie ārstiem eju reizi 10 gados, šad un tad sanāk kādu aizvest, piemēram, omu. Un ne vienmēr uz vietējo iestādi, tāpēc vienmēr esmu nodrošinājies ar grāmatu. Un arī man ir sanāk bieži skumt, jo necilvēcīgi ātri viss tas process beidzās un palasīt sanāk ļoti maz 😀
PatīkPatīk