Dziļuma cilvēki. Džeks Londons

Viens regulārs kafejnīcas klients visu laiku atnes jaunākos vēstures žurnālus un nereti arī grāmatas. Vienā no žurnāliem izlasīju rakstu par Džeka Londona uzupurēšanos kādas savas grāmatas vārdā. Neilgi pirms savas nāves par šo laiku autors teica: „Garajā manu grāmatu rindā man vismīļākā ir „Dziļuma cilvēki.” Neviena cita grāmata man nav maksājusi tik daudz jauno sirds asiņu un tik daudz asaru kā šī nabagu laužu dzīves studija.” Kā izrādījās, grāmata jau pasen atradās manā grāmatplauktā un es pat nenojautu, cik tā pilna ar dzīves skarbo realitāti…

„Es skatījos uz jauniem cilvēkiem. Viņu bija daudz, un viņi izskatījās tīri labi. Viņu sejas bija radītas sieviešu skūpstiem. Viņu kakli bija radīti sieviešu skavām. Viņi bija mīlas cienīgi, kā vīrieši vispār var būt mīlas cienīgi. Viņi bija spējīgi mīlēt. Sievietes pieskāriens apvalda un atmaidzina, un viņus bija nepieciešams apvaldīt un atmaidzināt, jo viņi ar katru dienu aizvien vairāk nocietinās.”

„Cilvēks no dzīves vienmēr dabū mazāk nekā prasa.”

Izlasījis rakstu, sapratu, ka jāatrod šī grāmata un tūlīt arī jāizlasa. Tā arī darīju. Bet kaut ko tādu pat iedomāties nebiju spējīgs. To, cik daudz Londons ir piedzīvojis šī „eksperimenta” laikā… Reiz, kad arī es dzīvoju skarbos apstākļos un istabā bija tikai 11 grādu silts, lasīju Orvela grāmatu „Posts Parīzē un Londonā”, kura uz mani atstāja nezūdošu iespaidu. Nu šai grāmatai piepulcināta arī Londona „Dziļuma cilvēki”, kur dažas ainas bija tik brutālas, ka manu miesu pārņēma riebīguma tirpas. Tā piemēram, grāmatā bija aina, kur Džeks stāv rindā uz ubagu māju un viņam līdzās ir divi vīrieši, kuri tikko iznākuši no slimnīcas un kasīdamies… Nē, es to nevaru uzrakstīt, mani pārņem šausmas… Bija arī aina, kurā Džeks stāvēja rindā pirms mazgāšanās un stāstīja, kādi visiem ir krekli, kāds ir ūdens, kurā visi ubagi pēc kārtas nomazgājas. Arī dvielis uz visiem bija tikai viens…

„Ļoti pārsteidzoša bija vispārējā cietsirdība, kas izpaudās katrā izdevīgā gadījumā.”

Protams, bija arī jautras ainas, jo Džeks ne vienmēr devās naktis pavadīt nabagu mājās. Viņš apraksta savus piedzīvojumus arī ārpus tā visa, satiekot cilvēkus, kuri dalās ar saviem dzīvesstāstiem, kamēr Londons tiem pretī dod ēdienu un dzērienu, pie kā šie cilvēki reti tiek…

„Katram cilvēkam, kas dara savu darbu, pienāktos, mazākais, pašam sava istaba, kuras durvis viņš var aizslēgt un kur var glabāt savu īpašumu; kur viņš var apsēsties un pie loga lasīt vai raudzīties laukā; kur viņš var nākt un iet, kad vien vēlas; kur viņš var savākt nedaudz personīgu lietiņu, ne tikai to, kas viņam mugurā vai kabatās; kur viņš var uzkārt savas mātes, māsas, sirdsmīļās, baletdejotājas vai buldoga attēlu, ka nu viņa sirdij tīk, – vārdu sakot, viņam vajag kādu stūrīti zemes virsū, par kuru viņš var teikt: „Tas ir mans, tā ir mana pils. Pasaule paliek viņpus sliekšņa. Še es esmu kungs un pavēlnieks.” Šis cilvēks būtu vērtīgākas pilsonis un labāk izpildītu savu dienas darbu.” Jo, „Cilvēks, kas dzīvo labākos apstākļos, vienmēr strādās vairāk un padarīs savu darbu labāk nekā cilvēks, kas dzīvo sliktos apstākļos.”

—

Šī grāmata ir sarakstīta pirms vairāk kā 100 gadiem, bet dažas lietas aizvien ir tikpat nemainīgas. Pašās beigās ir citāts, kurš ļoti atbilst arī Latvijas situācijai…

„Īsi sakot, sabiedrība jāreorganizē un priekšgalā jānostāda spējīgi vadītāji. Nav ne mazāko šaubu, ka pašreizējā vadība ir nespējīga. Tā iztukšojusi Apvienotās Karalistes dzīvības asinis. Tā novājinājusi dzimtenē palikušos un padarījusi viņus nespējīgus turpināt cīņu konkurējošo nāciju avangardā…”

—

Šī noteikti ir viena no labākajām grāmatām šajā jomā, kādu esmu lasījis. Tā skumdina un priecē vienlaicīgi. Te daži beigu citāti… 

„Dzimst panīkusi maza auguma paaudze – rase, kas ļoti stipri atšķiras no savu kungu rases, – ielas bruģa salašņas, kam trūkst enerģijas un spēka. Šie vīrieši ir fiziski attīstītu vīriešu karikatūras, viņu sievas un bērni ir bāli un mazasinīgi ar tumšiem lokiem zem acīm, tie ir sarāvušies un salīkuši un jau agrā jaunībā zaudējuši slaidās līnijas un skaistumu.”

 

„Stiprie cilvēki, cilvēki ar drosmi, ierosmi un godkāri, devušies uz jaunākām un brīvākām zemeslodes malām, lai radītu jaunas valstis un tautas. Neveiksmīgākie un nespēcīgākie, ar vāju gribu un prātu, tāpat samaitātie un cerības zaudējušie – tie palikuši, lai turpinātu dzimumu. Un savukārt gadu pēc gada paņem prom labākos, ko viņi dzemdējuši.”

 

„Nederīgie un nevajadzīgie! Nožēlojamie, nicinātie un aizmirstie! Prostitūcijas pēcnācēji – vīriešu, sieviešu un bērnu, miesas, asiņu un gara prostitūcijas, īsi sakot – darba prostitūcijas pēcnācēji. Ja tas ir labākais, ko cilvēcei var dot civilizācija, tad grieziet atpakaļ kailās, kaucošās mežonības laikus. Daudz labāk būt par tuksnešu, mežu, alu un nometņu iedzīvotājiem nekā par bezdibens dziļumu iemītniekiem.”