Atvadu krāsas

Pirms neatminamiem laikiem, savos lasīšanas pirmsākumos, nereti pirms darba mēdzu iegriezties kādā grāmatnīcā un nopirkt sev gramatas, jo mana bibliotēka tolaik vēl tikai tapa tāda, kāda tā ir tagad. Vien retu reizi es veikalu pametu bez iegādātas grāmatu kaudzītes. Iesākumā tās, protams, bija senāk izdotas un nocenotas grāmatas, starp kurām bija arī Bernharda Šlinka vispersoniskākais un slavenākais darbs „Priekšlasītājs” (AGB, 2002; vēlāk pārizdota: Zvaigzne ABC, 2020). Otru – arī jau agrāk iegādātu! – latviskoto vācu autora romānu „Pārnākšana (AGB, 2007) es tā arī neesmu vēl izlasījis, bet pirms rudens izskaņā klajā nāca Šlinka jaunākais stāstu krājums „Atvadu krāsas” (Zvaigzne ABC, 2022, no vācu valodas tulkojusi neatkārtojamā Silvija Brice), biju paguvis palasīt arī šo to oriģinālvalodā.

„Tik bieži kaut kas pareizs pārvēršas par kaut ko nepareizu. Kāpēc lai kaut kas nepareizs nevarētu pārvērsties par kaut ko pareizu?” (155. lpp.)

„Ja mīli, otrs tev ir nepieciešams laimei, nevis izdzīvošanai.” (235. lpp.)

Kad „Atvadu stāsti” nonāca grāmatnīcu plauktos, vēl nezināju, vai tūlīt pat gribu tos lasīt. Mani mazliet biedēja tā atvadu sajūta un skumjas. Bet Bernhards Šlinks ir vārdu lielmeistars, kaut uz vecumu, manuprāt, vietām mazliet pieklibo, piemēram, dažviet pārlieku blāvie personu raksturi. Tomēr viņam vienmēr ir piemitis ļoti īpatnējs redzējums un pat tādu tēmu kā nāvi viņš ir spējīgs apspēlēt baudāmi un izklaidējoši. Gribētos ticēt, ka šajos stāstos Šlinks ir iepinis arī savas dzīves nianses, jo nereti raksta ar tādu vecišķu, sieviešu atraidītu samierināšanās sajūtu.

„Šī jaunības erotika solīja visu, darīja iespējamu jebkādu paļāvību, katra nākamā sieviete ļāva cerēt, ka viņa ir mīlas dieviete, katrs nākamais vīrietis ļāva cerēt, ka viņš ir mīlas dievs, katrs dzīves pavērsiens ļāva cerēt uz piepildījumu.” (238. lpp.)

Krājumā ietverti deviņi „stāsti par atvadām, kuras nomāc, un par atvadām, kuras atbrīvo, par mīlestības veiksmēm un neveiksmēm… […] Stāsti par cilvēkiem dažādos dzīves posmos…”, teikts uz grāmatas 4. vāka. Un jau pirmajā stāstā autors stāsta par bērēm: „Esmu gājis uz viņu bērēm, nereti pirms daudziem gadiem, jo tolaik mira paaudze pirms manis, pēc tam reti un pēdējos gados atkal bieži, jo tagad mirst mana paaudze.” (7. lpp.) Kāds atvadās no aizgājēja, cits no pagātnes, bet vēl kāds no tuva cilvēka sev līdzās. Un ne tikai. Šajos stāstos var iegrimt kā dziļā depresijā.

„Manas skumjas pārklāj visu, gurdina mani, tās ir kā melns ūdens, melns ezers, kurā es slīkstu, nemitīgi slīkstu.” (120. lpp.)

Visu pagrūti aprakstīt. Neesmu drošs, ka pilnībā izprastu katra stāsta īsto vēstījumu, kaut katrs jau pats var ļauties pārdomām. Katrā no stāstiem bija sava sīkumiem pilnā pasaule, ko izzināt un analizēt. Visdīvainākais un prātā paliekošākais bija stāsts „Vasara uz salas”, kur māte ar dēlu atpūšas uz salas. Zēnam sanāk rotaļāties ar dvīnēm Moniku un Brigitu, kuras zēnu izprašņā par skūpstīšanos un pieskārieniem, pēcāk to arī realizējot. Viņas arī pastāsta zēnam par māti, kuru abas redzējušas stenošu zem vīrieša. Dīvainā kārtā zēnam ar māti par to sanāk aprunāties un viņa dēlam izstāsta, ka: „tas, kas ir skaisti, nevar būt nepareizi.” Kopumā krājums likās savāds un tajā netrūka ar meistarīgu roku radīts neliels haoss.

„Vīri sūdzējās par vecumu, veselību, sievām, bērniem un mazbērniem, televīziju, politiku un par to, ka nekas vairs nav tā, kā bijis. Viņš jautāja sev: vai tas, ko ar mani dara pagātne, ir tikai viens variants no tā, ko pagātne dara ar šiem vīriem?” (213.-214. lpp.)